italiani
sēžu pēc lekcijas universitātes koridora krēslā, lasu, pavadu stundas līdz korim. iet garām itāļval. pasniedzēja itāliete un jautā: "kas notiek?" saku, ka gaidu un viņa secina, ka gaidu kādu un ok, aiziet:) lai jau, jo ne par to. iet garām un pajautā. latviešu profesore nejautātu (un tūlīt ienāk prātā, ka vien jautāja gan, bet vinā ir tiešām jauka). attieksmes, ne-vienaldzības dēļ man tik ļoti patīk itāļi, viņi tik dzīvi, jo interesējas par dzīvi, ij savu, ij citu, un neatstās cilvēku vienu ielas malā vai vispār, tak savus vecākus arī dikti aprūpē, tā jau kā tautas tradīcija. gribētos no viņiem iemācīties to nevienaldzību:)