centrs aptumšo prātu
Apr. 13th, 2010 | 12:58 pm
From:: maksliniece
Dzīvojot centrā kādas 2-3 nedēļas esmu priekš sevis atradusi ko jaunu, piem., visādus interesantus veikalus, ohh.... un priekš sevis es atklāju tirgu [pateicoties kādai īpašai un tuvai personai manā dzīvē] + apziņa, ka centrā "laužas inteleģence prātā" [ok ok skan muļķīgi, bet es to jūtu].
Pats dīvainākais ir tas, ka priekš sevis esmu atklājusi visādas iespējas, kuras, dzīvojot mikrorajonā, es nebiju pat iedomājusies. Kā piemēru varu minēt ik rīta pastaigu līdz skolai, kuras laikā [man pašai par brīnumu] es nomierinos un savdabīgi atpūšos. Pateicoties siltajam laikam ir vēlēšanās pasēdēt parkā un parunāties par visu un tai pašā laikā par neko. Gslvenais ir tā sajūta: sajust sevi un pilsētas elpu. Pirms tam necietu un pacietu visu, kas bija saistīts ar galvaspilsētu un vēlējos tikt ātrāk savā "midzenī", bet tagad.... tagad patiesi vēlos būt ārā un... centrā pasēdēt parkā, iedzert tēju un izbaudīt pilsētas dzīvību.
Kas vēl....
Esmu sabijusies no tā kā esmu sajutusi sevī pārmaiņas. Brīžiem sevī klausoties pazib doma: vai patiesi es tā runāju? man ir interesantas domas...
Un...
Man iekšēji visu kaut ko gribas darīt, bet nezkāpēc to nedaru, jo iekšēji vēlos kāda sabiedrību. Šobrīd, manuprāt, es pēc tās esmu izsalkusi. Nevēlos atkal dzīvoklī sēdēt un klausīties radio, secināt, ka diena ir superīga, bet es to dzīvoklī nemanu, jo tur pazūd laiks.
Laikam tas ir adopcijas process... Dīvainākais, ka abi [es + Mīļums] pievēršam uzmanību citiem izliktiem paziņojumiem par dzīvokļiem centrā. Pasapņojam un ceram, ka būs iespēja atrast ko foršāku un labāku [?]
Krīze dara savu un mums tā ir daudz ko mainījusi
Naudas nav, bet ceram, ka pavisam drīz viss būs labi: būs nauda, būs lielākas iespējas. Gribas dzīvot. Gribas visu ko, bet.... nezinu kāds ir tas "bet"
Vēl...
Mana attieksme pret apkārtējiem ir mainījusies. Kaut kā iekšēji ir atdalīti cilvēki, kas patiesi ir pelnījuši manu pilnīgu uzmanību un rūpes. un to nav daudz [6 cilvēki], tad vēl ir daļa ar kuriem es vienkārši "nositu laiku" vai padalos ar savām domām. Daļa, kura man ir vienaldīga un vizbeidzot personas, kuras es nevēlos vairs redzēt, lai vnk nebojātu sev garstāvokli.
Nav tā stresa, kas bija pirms tam, iekšējs miers iestājies saistībā ar cilvēkiem, bet ne pilnīgs...
Vajag vēl pilnveidoties un sevi iepazīt....
Pats dīvainākais ir tas, ka priekš sevis esmu atklājusi visādas iespējas, kuras, dzīvojot mikrorajonā, es nebiju pat iedomājusies. Kā piemēru varu minēt ik rīta pastaigu līdz skolai, kuras laikā [man pašai par brīnumu] es nomierinos un savdabīgi atpūšos. Pateicoties siltajam laikam ir vēlēšanās pasēdēt parkā un parunāties par visu un tai pašā laikā par neko. Gslvenais ir tā sajūta: sajust sevi un pilsētas elpu. Pirms tam necietu un pacietu visu, kas bija saistīts ar galvaspilsētu un vēlējos tikt ātrāk savā "midzenī", bet tagad.... tagad patiesi vēlos būt ārā un... centrā pasēdēt parkā, iedzert tēju un izbaudīt pilsētas dzīvību.
Kas vēl....
Esmu sabijusies no tā kā esmu sajutusi sevī pārmaiņas. Brīžiem sevī klausoties pazib doma: vai patiesi es tā runāju? man ir interesantas domas...
Un...
Man iekšēji visu kaut ko gribas darīt, bet nezkāpēc to nedaru, jo iekšēji vēlos kāda sabiedrību. Šobrīd, manuprāt, es pēc tās esmu izsalkusi. Nevēlos atkal dzīvoklī sēdēt un klausīties radio, secināt, ka diena ir superīga, bet es to dzīvoklī nemanu, jo tur pazūd laiks.
Laikam tas ir adopcijas process... Dīvainākais, ka abi [es + Mīļums] pievēršam uzmanību citiem izliktiem paziņojumiem par dzīvokļiem centrā. Pasapņojam un ceram, ka būs iespēja atrast ko foršāku un labāku [?]
Krīze dara savu un mums tā ir daudz ko mainījusi
Naudas nav, bet ceram, ka pavisam drīz viss būs labi: būs nauda, būs lielākas iespējas. Gribas dzīvot. Gribas visu ko, bet.... nezinu kāds ir tas "bet"
Vēl...
Mana attieksme pret apkārtējiem ir mainījusies. Kaut kā iekšēji ir atdalīti cilvēki, kas patiesi ir pelnījuši manu pilnīgu uzmanību un rūpes. un to nav daudz [6 cilvēki], tad vēl ir daļa ar kuriem es vienkārši "nositu laiku" vai padalos ar savām domām. Daļa, kura man ir vienaldīga un vizbeidzot personas, kuras es nevēlos vairs redzēt, lai vnk nebojātu sev garstāvokli.
Nav tā stresa, kas bija pirms tam, iekšējs miers iestājies saistībā ar cilvēkiem, bet ne pilnīgs...
Vajag vēl pilnveidoties un sevi iepazīt....