maksliniece

Lietus sit pa palodzi savu ritmu...
es gan bezjēdzīgi staigāju pa māju un kko cenšos padarīt, bet nekā. Sāp pavēdere un viss. Gribas visu dienu bezjēdzīgi nogulēt, bet ir lietas, kas ir jāizdara... Laikam vnk jāceļas un jādara

2 dienas un 2 skati par kuriem spriež par to ka blondīnes ir stulbas.
1. Vakardiena.
Sabiedriskais transports. Blondīnes - draudzenes savilkušas vienādas lupatas un uzvilkušas zābakus tādus ar kuriem knapi iekāpj sabiedriskajā. Labākais skats: abas kā vecas vecenītes saķērušās viena otra rokā dodas pa visu sabiedrisko meklēdamas vietu kur apsēsties. Rodas jautājums: nafig vilk apavus ar kuriem Tu nespēj pastaigāt?
2. Šodien visu dienu līst lietus. Ļaudis izmanto lietussargus. Atkal sabiedriskais transports. Iekāpj blondīne. Visa no sevis. Viņa nobrauktās 3 pieturas viņa pavada pie šofera, maksājot par biļeti. Sāk protestēt kāpēc 70 santīmi. Pirmo reizi kko tādu dzird. Ok... samaksāja. Tagad meklē vietu. Savu slapjo lietussargu noliek uz blakussēdētāja vietu, pārbauda savējo. Laikam slapjš. Neder. Nākamā vieta. Procedūra tāpati: slapjais lietussargs uz blakussēdētāja vietas un pate pārbauda savu vietu. Atkal: neder. To pašu izdara arī 3 vietā. Rodas jautājums: kāpēc slapjas vietas sabiedriskajā? Te nu gan ir atbilde: tāpēc, ka blondīne liek savu slapjo lietussargu uz sēdvietām!

Un tad es patiesi sapratu, kādēļ ir šis stereotips. [es stereotipiem neticu, vienmēr pate pārliecinos par cilvēkiem]. Tāpēc, ka dēļ tādām blondīnēm, kā šie atsevišķie kadri, rodas šis stereotips: blondīne = stulba

Tātad... jau 1,5h vārtos pa gultu. Tikko izpīpētas cigaretes garša vēl mutē... Un ko labu esmu izdomājusi? Absolūti neko! Tik kārtējo reizi mēģinu visu atcerēties, bet nekā... Atceros visu citu... pilnīgi jūtu elpu... dzirdu balsi... un beigās savas mokas!

Varbūt vajadzētu kkā sevi atslēgt no visa? Vnk savākt mantas un aizbraukt prom. Jā.... tur nu es mānu sevi... kur es dotos? ko darītu? Nonāktu sev svešā vietā... un? es pat nespēju sevi aizstāvēt... vai spēšu kur citur idzīvot? un man teica, ka esmu spējīga uz visu... muļķības!

pēc 4,5h jābūt ir augšā un dzīvai.... un? visu dienu krāmēšos ar skaitļiem... būšu sagurusi, bet nedomāšu. vai tieši otrādi: domāšu un atkal sevi mocīšu. un cik ilgi? Laikam tik ilgi, kamēr pašai nāks vēmiens un būšu spiesta apskauties ar misteru podu un sevi žēlot: vai vai vai cik man ir slikti. Vai vēl labāk: piedzeršos. zāles? phe... tieši vairāk apreibšu un pēc tam atkal neko neatcerēšos. ārsta teiktais? nu moins! tur man jau ir sava filozofija. Vai atkal: ir jēga? ok... pieņemu: es piedzeros, nākamā dienā atkal skaitļi. jutīšos draņķīgi un man uzdos standarta jautājumus: kas ar Tevi? Tu neizskaties labi... es kko pateikšu pretī. novilkšu līdz vakaram un tad... tad neko neizdarīšu un iešu gulēt. nākamais rīts iesāksies ar kārtējo ceļu un turpināsies diena ar skaitļiem. NICE! opā! jau 6diena... ko es darīšu 6dien... ok... patēlošu tupu standarta sievieti un bradāšu caur veikaliem: lupatas tač vajag. kādu satikšu, ar kādu parunāšu, kādu dzirdēšu. mājas, dators un gulta. 7diena beidzot būs normāla. es sitīšos nost aiz garlaicības un tā, ka neko nebūšu izdarījusi, bet es neko tā arī nedarīšu! pirms gulētiešanas nozvērēsos, ka jaunā nedēļa būs jauns sākums. Tik kam?

Kāpēc mēs sevi mānam? Iedomājamies, ka kkas mainīs mūsu dzīvi. Kaut gan patiesībā ir tā: notikumi kaut ko pamaina, bet mūsu būtība paliek nemainīga. Meloju: mainamies... jo domājam. Kļūda... atvainojos sev.

Kā man piedūra filmā dzirdētais teksts: mīlestība padara vāju. Tā arī ir! Es tam absolūti piekrītu. Man laikam ir bijusi rūūūgta pieredze... ka tā saku, bet tā ir. Tas ir fakts un to nevar izmainīt. Nu ja nu kādreiz kas mainīsies... ha! šaubos. tagad šaubos.

Man vajag atkal savu mūzu.... citādi noslīgstu savā prāta ārprātā. Jau nākamās cigaretes garša mutē... Jūtos kā tais laikos, kad sievietes sāka atklāti smēķēt un tas bija viens no viņu neatkarības simboliem. Mans laikam arī. Bet tas ir patīkami sēdēt nakts gaismā, vienā halātā uz palodzes [pārvarot bailes no augstuma] un uzsmēķēt to cigareti un skatīties kā tie dūmi ceļas uz augšu, kā plūst pa gaisa straumi nezināmā virzienā un izgaist... nekad vairs neatgriežas... Mūza... tā ir vajadzīga. tā paceļ un man rodas kkas labs. vismaz man tā šķiet. Dalīties ar kādu savā... nu nezinu. neesmu tik pārliecināta par sevi. Izņemot tos gadījumus, kad sarauju visu līdz pēdējam: jums pienākusi vēstule! mūza mirst priekš manis. tā uzzin visu ko esmu skricelējusi uz papīra. tā saņem vienīgo eksemplāru. man nepaliek nekā... jo mūza ir mirusi. Vai piekopt to taktiku ko izlasīju vienā labā stāstā: mūza atnāk pie manis un es viņu nogalinu un tas padara manu darbu par dzīvu... NĒ! es neesmu ļauna. vai esmu? hmz... par to laikam vajadzētu padomāt.

Es varu šonakt laikam runāt cik tīk. Vai kāds dzird? pat skaļi runājot cilvēki nedzird. tik uztver skaņas. tad esi nesaprasts. kaut gan paši sūdzas, ka nesaprot citi viņus... un kad patiesi centies saprast un kkā līdzēt, tad sabīstas, ieraujas un pazūd. Hei... visi cilvēki ir vienādi: viņi visi, pie sev nesaprastā, iznīcina to un pazūd. vēl viena laba doma ir attīstīta.

Izdomāju: es pate būšu sava mūza. dzīvošu un miršu pate priekš sevis. Es necietīšu klusu. priekš kam klusēt? un ko vari zaudēt? ja zaudē, tad tam jau bija lemts zust. atkal cigarete zobos... es daudz smēķēju...

Nu varu beidzot izbaudīt brīvās sievietes statusu. Tik kkā līdz galam man tas nepadodas... Nezinu... prātā visādas domas. Pārliecība, ka visi vīrieši ir vienādi, man reiz ir uz 99%. Visiem vajag tik sasniegt attiecīgo bāzi un tad Tu jau esi tukša vieta. Bet līdzko Tu pate to izslavē, tad esi palaistuve. Savādi ne? Bet ne par to ir stāsts.
Stāsts ir par brīvas sievietes statusu izmantošanu. Vai esot brīvai, sieviete var "iziet no rāmjiem"? Laikam jau var, bet vai tam ir jābūt ar kkādām robežām? Īsti nezinu. Man meitenes sastādīja sarakstu, ko man darīt esot brīvai... viss protams ir saistīts ar vīriešiem un seksu... pavedināšai ar ir sava vieta. Bet vai tad tik ar to saistās brīvība?
Manuprāt šis ir tikai laiks ko varu veltīt sev. Un es tā arī darīšu

Dzīvojot centrā kādas 2-3 nedēļas esmu priekš sevis atradusi ko jaunu, piem., visādus interesantus veikalus, ohh.... un priekš sevis es atklāju tirgu [pateicoties kādai īpašai un tuvai personai manā dzīvē] + apziņa, ka centrā "laužas inteleģence prātā" [ok ok skan muļķīgi, bet es to jūtu].
Pats dīvainākais ir tas, ka priekš sevis esmu atklājusi visādas iespējas, kuras, dzīvojot mikrorajonā, es nebiju pat iedomājusies. Kā piemēru varu minēt ik rīta pastaigu līdz skolai, kuras laikā [man pašai par brīnumu] es nomierinos un savdabīgi atpūšos. Pateicoties siltajam laikam ir vēlēšanās pasēdēt parkā un parunāties par visu un tai pašā laikā par neko. Gslvenais ir tā sajūta: sajust sevi un pilsētas elpu. Pirms tam necietu un pacietu visu, kas bija saistīts ar galvaspilsētu un vēlējos tikt ātrāk savā "midzenī", bet tagad.... tagad patiesi vēlos būt ārā un... centrā pasēdēt parkā, iedzert tēju un izbaudīt pilsētas dzīvību.
Kas vēl....
Esmu sabijusies no tā kā esmu sajutusi sevī pārmaiņas. Brīžiem sevī klausoties pazib doma: vai patiesi es tā runāju? man ir interesantas domas...
Un...
Man iekšēji visu kaut ko gribas darīt, bet nezkāpēc to nedaru, jo iekšēji vēlos kāda sabiedrību. Šobrīd, manuprāt, es pēc tās esmu izsalkusi. Nevēlos atkal dzīvoklī sēdēt un klausīties radio, secināt, ka diena ir superīga, bet es to dzīvoklī nemanu, jo tur pazūd laiks.

Laikam tas ir adopcijas process... Dīvainākais, ka abi [es + Mīļums] pievēršam uzmanību citiem izliktiem paziņojumiem par dzīvokļiem centrā. Pasapņojam un ceram, ka būs iespēja atrast ko foršāku un labāku [?]
Krīze dara savu un mums tā ir daudz ko mainījusi
Naudas nav, bet ceram, ka pavisam drīz viss būs labi: būs nauda, būs lielākas iespējas. Gribas dzīvot. Gribas visu ko, bet.... nezinu kāds ir tas "bet"

Vēl...
Mana attieksme pret apkārtējiem ir mainījusies. Kaut kā iekšēji ir atdalīti cilvēki, kas patiesi ir pelnījuši manu pilnīgu uzmanību un rūpes. un to nav daudz [6 cilvēki], tad vēl ir daļa ar kuriem es vienkārši "nositu laiku" vai padalos ar savām domām. Daļa, kura man ir vienaldīga un vizbeidzot personas, kuras es nevēlos vairs redzēt, lai vnk nebojātu sev garstāvokli.
Nav tā stresa, kas bija pirms tam, iekšējs miers iestājies saistībā ar cilvēkiem, bet ne pilnīgs...

Vajag vēl pilnveidoties un sevi iepazīt....

So...

Laikam atkal pārvācamies. Kruta, ne? Pateicoties tam, ka lops nevienu te neciena. Viņam uz visiem ir vienalga. Viņš ir baigais vecis. Viņš tagad kārtējo reizi dzers, kārtējo reizi ārdīsies, pacels roku pret, ne tikai savu draudzeni, bet arī mani - viņa "labākā drauga" meiteni.
Patiesībā lai iebrauktu...
lops - mana Mīļuma draugs, puisis ar kuru dzīvojam kopā. Kādēļ saucu par lopu? Elementāri, jo viņam nav nedz cieņas pret citiem, viņš ir iedomājies, ka viss viņa sadirstais tiks savākts kā uz roku mājienu un viss būs tīrs, kārtīgs, viņš bez citu [dzīcoklī esam kopā 4 cilvēki] informēšanas atnāk ar svešiem cilvēkiem un dzer, viņš neko dzīvoklī nedarīs, viņš iet skaļi un viņam ko palūgt ir neiespējami. viņš iedomājas, ka nauda ir viss [viņam ir mazs penis un saspiestas smadzenes]. viņš uzskata, ka citiem viņš jāpieņem tāds kāds ir un citiem ir viņam jāpielāgojas.
Situācija - 2dienas vakars ap pl. 18:00, ierodos mājās. un man priekšā viessistabā sēž lops ar savu kārtējo atvilkto personu - ņuņņu [kāpēc ņuņņa - noskaidrosies vēlāk, bet viņš ir mīkstais[vārgulis]]. Noģērbjos un ieeju virtuvē - lopa draudzene - Mārīte sēž un pīpē. Paskatos uz izlietni - jā, trauki atstāti mums. Nu pareizi lopam ir atvaļinājums [arī bez tā neko nedara]! Traukus nomazgājam. viss ok. lops strīdas ar Mārīti. ok, kam negadās, pāris...lalala...utvj. Salabst - nu forši! Dzeram? nu pa kādai glāzītei jau var. Paiet laiks. lops jau piepisies [un patiesi citu apzīmējumu viņa stāvoklim nevar atrast]. ņuņņa izprovocē lopu un Mārīti. viņi strīdas. lops aiziet pakaļ vēl vienai pudelei [mums te "nočņiks"]. uznāk augšā. strīdas ar Mārīti. Tam visam pa vidam, lai nebūtu skandāls liels, es cenšos Mārīti nomierināt un savā veidā pielauzt, lai liek mierā lopu, lai viņš iet kur un kā grib [viņš jau ir pieradis, ka visas skrien pakaļ]. Atnestā pudele rod vietu laukā pa logu un uz ceļa. izņemot viņu un ņuņņu neviens vairs dzert negrib. Strīds. Mārīte jau ir redzamā izmisumā. Cenšoties situāciju kaut kā risināt [un beidzot iet gulēt jo jau ir vēls] ar Mārīti aizeju uz virtuvi, man Mīļums paliek ar lopu un ņuņņu. Pēc laika, kad iznākam no virtuves Mīļums pasaka, ka nebija domājis, ka lops ir tik aprobežots [tiešām tā nebija domājis?]. lops ar ņuņņu aiziet uz virtuvi. Pēc tam es ar Mārīti ieejam virtuvē un Viņa atkal lopam lūdz [jau 1,5 h strīdas un lūdzas] nomierināties un iet gulēt. Es paralēli pasaku ņuņņam: laimīgs, ka izprovocēji šo situāciju, tagad lasies prom [patiesi, dēļ ņuņņas lops sāka atkal strīdēties ar Mārīti]. Asas vārdu pārmaiņas. Mārīte lielā izmisumā dunkā lopu, lai tas beidzot Viņu sadzird, lops to paķer aiz kakla un spiež, Mārīte vārgā balsī vēl lūdzas [es spertu tam kroplim]. Es rauju nost Mārīti no lopa [ņuņņa sēž un neko nedara!]. Izdodas. Pasaku, kā tas lops var pacelt pret meiteni roku [Mārīte nav no tām, kuras ir jāsit un Viņa lopu dunkāja no patiesi liela izmisuma]. lops draudz man nodzēst savu cigareti man acī. Es - uz priekšu, lop! Tagad jau Mārīte pa vidam.... Asas vārdu pārmaiņas. Otrā reize, kad lops vēlas pret mani pacelt roku, ienāk mans Mīļums noliek lopu pie vietas [un ņuņņa sēž un neko nedara. ak ne, dara gan - pīpē]. Mīļums mani aizved uz istabu, cenšas nomierināt, jautā vai man viss kārtībā un vai lops man nenodarīja pāri. Mīļums pasaka - mums ir jāvācas prom, es vairs nevaru viņu izturēt. Pie drurvīm klauvē Mārīte un paziņo, ka Viņa tagad kopā ar lopu un ņuņņu dosies prom, es pasaku par mūsu pārvākšanos, Mārīte atbild - izgulēsimies un parunāsimies, es atcērtu, ka ar lopu runāšu tik tad kad viņš viņai un man atvainosies [un līdīs uz vēdera] par savu izdarīto. un Mārīte aizskrien lopam pakaļ aizbildinoties, ka tādā lopā viņu negrasās atstāt [es personīgi pēc visa notikušā izmestu no dzīvokļa un vēl mantas viņa piemestu klāt, nevis skrietu pakaļ un turpinātu sevi pazemot. vai viņai nav pašcieņas?]. Durvis aizveras un viņi ir prom. Mēs taisamies gulēt jo no rīta ir jāceļas un jāplāno uz kurieni pārvākties.
Es visu nakti murgoju. visus manus sapņus postīja lops. un šodien, ja runāsim, es vairs neklusēšu. Patiesi mums 4 dzīvot kopā ir neiespējami. pat mans Mīļums ir nokaitināts. lops pats sev izraka bedri. esmu tik dusmīga uz lopu. un patiesi vēlētos tam iedot pa seju. vienalga vai es kā meitene ciestu, es tam lopam sadotu pamatīgi.

Es esmu atkal stulbā vīrusa nokauta! man tas besī ārā! galva kā spainis [sajūta, ka vakar TĀ KRUPNA piedzēros].
stulbais aukstums. stulbais vīruss. stulbās galvassāpes. stulbā acu "degšana"

dēļ šitās stulbā vīrusa rīt netieku tikties ar māsu :( jo ir jāarstējas no stulbā vīrusa!

šodien ir 5diena...
iespēja izlauzties no ikdienas...no darba...no sadzīves un kaut mazdrusciņ būt savā atrautībā no visa.
žēl, ka tas neizdodas ar Viņu... kā nāk kārtējā 5diena - skandāls. tad kāda vairs atraušanās? nekāda.
kkur ir zudusi mūsu saikne. kur? es nezinu. varbūt zaudēta dēļ tā, ka ir tie kārtējie skandāli.
es knapi turos pie tā visa. mani pie Viņa tur mana mīlestība. es mīlu Viņu. kur problēma? Problēma ir tā, ka es nekur nevaru iziet, es nevaru būt patstāvīga un brīžiem darīt to ko vēlos.
Es Viņam neko neliedzu. Ja vēlas, lai dara to ko grib un kas tīk. Mēs tač' katrs esam personība!
Jautājums: kad esmu paklausīga Viņam viss ir ok, bet līdzko vēlos darīt patstāvīgi tā ir skandāls? kāpēc?
Vai tā ir neuzticība? tik kam? Es uzticos, neskatoties uz to, ka brīžiem esmu slimīgi un trakoti greizsirdīga. taču es uzticos. Vai man Viņš neuzticas? Vai ir iedomājies, ka esot bez Viņa es uzreiz Viņu krāpšu? Ne tač! Man tas pat prātā nenāk!
un to nelaimīgo 27. martu 5dienu...
ehz... smagi atcerēties. skandāls, jo par mani parūpējās kāds cits. labi es arī būtu nikna uz vella paraušanu. bet es patstāvīgi netaisu skandālus, kad Viņš kkur dodas. ja arī bez manis.
bet ja godīgi, tai 5dienā es jutos labi, kad par mani kāds cits parūpējās. un man nevajadzēja nekādu fizisku kontaktu. Man pietika tik ar rūpēm...jakas padošanu, somas nolikšanu, dzēriena uzsaukšanu un pats galvenais jautājumi par to ko ES vēlos, kā ES jūtos un ko ES darīšu. Ar jaukām sarunām par visu kko. par smiešanos par visu ko tai brīdī vēlējāmies. Un vnk samīļošana. nekas vairāk... Uzmanība bija vērsta uz mani. diemžēl man neviens neistāstīs, ka to darīja tāpēc, lai mani ievilktu gultā, jo nekā tāda uz to pusi nebija. un nekad nav bijis [par nožēlu?]
Viņš vairs tā nedara. Labi, ir cita veida rūpes,taču man ir apnicis klausīties, ka tas ko izvēlos ES ir sūds vai kkas pretīgs. Bet es Viņa vēlmes nenoraidu un nesaku, ka tās ir sūds.
Varbūt tai dienā es paļāvos kādam citam? nē, drīzāk aizmirsos. Aizmirsos neesot Viņam blakus.

Mums acīmredzot daudzkas ir atšķirīgs... kāpēc turamies kopā? Es pie Viņa - jo mīlu no visas sirds. Un Viņš?

Kāpēc viss nevar būt tā kā bija agrāk: rūpes, sarunas, smiekli, uzmanība un pats galvenais aizmiršanās un "pazušana" no visa apkārtējā.

šodien 5diena un mani atkal gaida lekcija: kā es sliktā aizvainoju Viņu.

1] portatīvais dators
2] dabūt publikāciju "Karogā"
3] uzrakstīt garu stāstu/grāmatu
4] iztīrīt savu garderobi
5] dabūt labi apmaksātu darbu
6] tikt vaļā no kredītiem
7] dzīvot

man ir noriebies šis pretīgais laiks.
es skumstu pēc saules un pavasara uzmundrinošā gaisa.

es izdomāju rakstīt grāmatu! tik nesanāk piesēsties un to darīt. bet var tač' pamēģināt ;)

Nevaru izturēt šo latvju bāleliņu kūtrumu [arī pati sevi]!
ir iespēja, ka slēgs manu burvīgo un iemīļoto skoliņu. Veco labo Raini. Tā ir tikai iespēja, bet tāda ir pieļauta!
ko tad mums skolēniem darīt!? mācīties uz ielas vai pārtraukt mācības?
kā man gribētos uztaisīt "klusējošo piketu"! doma man liekas ir perfekta: cilvēki pie saeimas klusē un stāv tai laikā, kad mūsu valstsvīri nāk ārā pēc savas "smagās darba dienas". tam visam pa vidu melns zārks ar Latviju iekšā. Slepkava? - valdība. Katram rokās savs sauklis un jautājums. Ne skaņas. kapa klusums....
Ja es varētu: ietu uz saeimu uz domi, dajebkur lai sadzirdētu manu kliedzienu: ko jūs, lopi darāt!?
drīz nebūs nekā: ne izglītības, ne Andrejsalas [kuras jau faktiski vairs mums nav] un pats pats galvenais - ne normālas dzīves mūsu dzimtenē.

man liekas es varētu uzrakstīt par to grāmatu.... :D jocīgi...

GRIBU DZĪVOT NORMĀLĀ VALSTĪ! GRIBU DZĪVOT SAVĀ DZIMTENĒ!

kaaa es necieshu taas pretiigaas fifas, kas visur baazh savus porno/erotiskos ateelus! un tas ir sexiigi!?!
man naak veemiens!

varbuut vnk skauzh, ka es taa nevaru?

Vēlos ļoti uzzināt jūsu domas, tāpēc būtu jauki, ja atbildētu uz dažiem jautājumiem. Rakstu politikā nelielu darbiņu, vajadzīga palīdzība.

Jautājumi:
1) Kā var būt valsts patriots, ja valstij ir vienalga, kas ar Tevi notiek? [nav domāts par savas tēvzemes patriotismu]
2) Ja Tevi kas neapmierina valstī, vai esi spējīgs to mainīt, zinot, ka tāpat viss jau iepriekš ir izplānots?
3) Ja ārpus LV piedāva labu, stabilu un labu atmaksātu darbu vai esi gatavs doties tur?
4) Kas Tevi LV piesaista?

Jau iepriekš: Liels Paldies

skola skola skola skola skola skola skola
tik tas šai nedēļā, bet jūtos kā varone - izlaboju daudz jo daudz priekšmetu

gribu tusēt, bet nava naudiņas... stulbā krīze atņem darbu cilvēkiem.... :(

Today I am dirty
I want to be pretty
Tomorrow I'll know that I'm just dirt

ehz... šodien jūtos pavisam saskābusi. :( īsti pat nezinu kādēļ
toties man ir jauks telefoniņš :D prieciņš

nick: pimpadiņa :D [es aprēcos]


*mans mīļums tik skaisti guļ ;*

Esmu laimīga!
to iesvētību padarīšana šodien ir beigusies. Vairs nekādas atbildības un miers. Tikai mācības un darbs.
vohoo! esu dikti priecīga :)

aaaa! ku jauki! viss balts un kaa jau valdiibaa ierasts - parastais mirstiigais nekur normaali netiek.

*sniegs skaisti gurst zem kerzaam

un mashiinu rakt aaraa ir foshi!

atgriesties beerniibaa un panjemt no turienes Teevu - jauku, nedzeroshu [tik daudz kaa shobriid], pieklaajiigu ne tikai sabiedriibaa bet arii pret gjimeni, straadaajoshu. katraa zinjaa taadu kaads Vins bija, kad bijaam ar Maasu veel mazinjas...
briizhiem nespeeju apjaust kur pazudis mans Teevs, jo nereti pretii redzu sadzeerushos viirieti, kas vakar aktiivi centaas manam Miiljotajam aizbaazt muti un iestaastiit sazin ko. Tik Miiljums, cienot Teevu, taapat nepadevaas un palika pie sava.
ko dariit? priecaaties par vinu diskusiju vai satraukties...

* ommm.... mans Miiljums tik skaisti chuch

* Jaageriitis nav zaudeejis savu zaalju garshu...

Un atkal viss ir "super"! hei, risināsim savas nesaskaņas sēžot pie PC! "foršās" [iznīcināt šo cilvēka "izgudrojumu"] spēlītes ir pasaules glābējas! Līdzko Tu jūti, ka viss ir kārtībā, še Tev, atkal nesaskaņas. Vai tiešām vajadzēja jau tad to visu pārtraukt? Bet nē.... ir tač' mīlestība! Neciešu šo patīkamo bet reizē smeldzīgo emociju vilni/jūtas. Vienkārši ieiet pie Viņa un to PC izlidināt pa logu. Ko gan tad teiktu? Varbūt beidzot gribētu pavadīt laiku ar mani normāli?! Nahuja šis vakar/aizvakar man teica: cik labi bija pašā sākumā, žēl, ka tagad tā nav. bet pats jau neko nedara, tik spēlītes drellē. Vajadzēja man vakar Viņu izvilkt no mājas pie Māsas. Nu vajadzēja. Kāmer es aizstāvēju Hārdiju un centos visu izrunāt, tas lops spēlēja tupās spēlītes un žēlabaini un "pārguris" man brauca pakaļ. ak, nabags izrāvu no mājas! Bļe, es jau tā esu super-duper nervoza, bet šim tik pofig: spēlītes jāspēlē. Nu paskaidrojiet man kāds: cik ilgi var drellēt vienu un to pašu spēli, ja esi jau n-tās reizes to izgājis[-use]? Goda vārds,man maz pacietības ir palicis. un tad būs vētra. pamatīga. *sēžot poliklīnikā lasīju Aivja reiz sūtītās sms... Viņš joprojām man ir tuvs... *bļe, mana vēstule ir izlasīta, bet nav uz to atbildēts... cūka man drīz apniks visa vīriešu dzimta. Jo kā liecina mani novērojumi viņi visi ir egoisti, ar savu nesagraujamo "ego", pamatīgi patmīļi, viņi uzskata ka var visu, līdzko meitene ir pie sāniem un mīl viņu tā viņi var "atlaisties" spēlēt savas jobanās spēlītes un neparko nesatraukties. meitene ir iegūta. nav vairs vajadzības pūlēties. visam apkārt ir jānotiek bez viņa dalības, un galvenais meitenei ir viņš jāapkalpo: mazgāt drēbes, kārtot un tīrīt māju, taisīt ēst. riebjas....