Nē, man miegs nāk kā elle. Vienkārši baidos pārāk ilgi nopampt. Kā kādreiz darbā kad gulēju - lieku mobilajam vibrāciju un klusu zvanu ik pa 20 min. Tāds sūdains miega surogāts sanāk.
Man blakus mamma lēnu un ļoti sāpīgi dziest. Aizvakar paņēmu bezalgas atvaļinājumu. Vakar vel varēja piecelties un parunāt, lēnu ar grūtībām, bet saprotami. Šodien jau vairs neatbild un pat nereaģē. Un tie vaidi.. plosa sirdi..
Ak nē... Zinu, ka tā ir tikai tukša skaņa, taču man ļoti žēl, bet vismaz Viņa tagad mierā un arī Tu tagad beidzot vari būt vājš... Virtuālais lielapskāviens....
O! Tagad sākās birokrātijas granīta graušana! Un tiešām nav tukša skaņa! Paldies, ka parunājies ar mani! Man tas palīdzēja un es nejutos tik viens. Un tā ir - noskatīties tuva cilvēka ciešanās un mokās, nespējot palīdzēt, tas ir daudz, daudz grūtāk nekā tikt galā ar savējām. Es iedzeršu, pačīkstēšu cibā, varbūt - ja atradīšu kam - nopuņkošu kādu plecu un ar laiku būs labi.