Beidzot, par spīti tizlai kājai, aizvilkos uz bibliotēku. Tur kā parasti tukšs un labi smaržo. Bez manis tikai vien vīrietis, laptopu klēpī, izmanto bezmaksas wifi.
Piegāju klāt tai meitenei un saku, ka gribu lasīt E.A.Po viņa atbild, ka paskatīšoties vai var man ko piedāvāt. Pēc piecām minūtēm Viņa paziņo, ka Po viņiem diemžēl neesot gan. Tad tas vīrietis aizcirta laptopu un nesaprašanā Viņai vaicāja :kā nav, jums nav Po, vispār nav, nekā nav, tā taču ir klasika, tas taču tā itkā jums nebūtu Raiņa!!!
Saskumu un aizgāju ar Markesa "Simts vientulības gadi" un redzēju, ka viņiem ir vesels plaukt ar Dostojevski....

Gandrīz nomiru - vīratēvs atveda lucīšus... njammmm

Un viņi ir palikuši tik līdzīgi, ka man pilnīgi dūša apskrējās... sūda nostalģija...

"Guļot siena kaudzē virs stāvā smilšu krasta, skaitīt zvaigznes un raudāt no laimes un gaidām, atcerēties bērnību, kas līdzīga jāņtārpiņiem pilnm kadiķu krūmam, eglei, kas apkarināta neidomājamiem krāmiem, un domāt par to, kas notiks pret rītu, kad gar staciju aizies pirmais elektriskais vilciens, kad ar paģirainām galvām modīsies rūpnīcu un fabriku ļaudis, un spļaudīdamies un mašīnu un mehānismu detaļas lādēdami, neskaidrā solī aizsoļos garām stacijas dīķiem uz stacijas alus krogiem- zaļiem un ziliem."
/Saša Sokolovs "Muļķu skola"
// vienmēr paliek grāmatas, vienmēr...