| |
[Oct. 17th, 2011|10:43 pm] |
nezinu - tas ir adrenalīna trūkums vai vienkārši neizdarība, ka gandrīz vienmēr pamanos izspraukties caur adatas aci. darbu pabeigšana un nodošana burtiski pēdējā sekundē, kavēšana un steigšanās uz darbu no rītiem (šajā gadījumā tomēr paturu prātā 'nav stresa'), ierašanās operas namā līdz ar pēdējo zvanu un minūti pirms diriģents sāk žestikulēt. it kā beigas (gandrīz vienmēr) laimīgas, taču paliek tā rūgtā pēcgarša un sirdsapziņa, ka varēju taču labāk. un laicīgāk. kas ar mani, kas ar mani? |
|
|
| |
[Oct. 17th, 2011|10:45 pm] |
tas ir dīvaini - esot kādā izrādē/koncertā tu it kā uztver notiekošo, seko līdzi stāstam, bet tajā pašā laikā paspēj izdomāt simtpadsimt grandiozas domas un palūkoties uz sevi no malas.
kaut kas vienreizēji spēcīgs un ļoti skumjš tajā kara dabā bija. |
|
|