|
Nov. 19th, 2008|10:07 am |
Galu galā brīvdienas tik tiešām bija oranžas. Jutu, ka šis ir īstais laiks, lai beidzot istabā notiktu remontdarbi. Cita action manā grafikā nebija - rezultātā visa istaba nu ir oranža. Četras dienas ilgs soušalaizings pašai ar sevi, krāsas rulli un pāris Becks.
Liekas, tajos astoņos ar pusi kvadrātmetros bija baisi augsta domu koncentrācija - kā nekā bija daudz laika prātošanai. Pārmaiņas ir vajadzīgas, un jo dienas, jo aizvien vairāk to saprotu un pēc tām alkstu. Tik superīgi no sienām plēst vecās tapetes - izjūtas tādas, it kā veco ādu plēstu nost.
Bet..sapratu, ka mani šeit nekas netur. Pat draugi pamazām kļūst par visai relatīvu jēdzienu. Vienīgais ir kaut kādi pienākumi un atbildības - mācības un darba līgums. Vēl kas? Tā kā esmu apzinīga būtne, līgumus nelauzīšu un mācības nepametīšu, vēl +/- gadu šajā krātiņā un atstrādātajā sistēmā pabūšu, apzinoties, ka gaisā pacelties var arī ar apsietu pienākumu maisu ap kāju ..Tomēr tas nav viegli, tās ikdienas draziņas izsūc enerdžiju - reizēm vairāk, reizēm mazāk.
Un tālāk? Vai citur kāds gaida un tur ir labāk? Vai tik neož pēc pamatīgas aplaušanās? |
|