| Es esmu par to,ka mani ir jāsalabo |
[24. Maijs 2007|17:20] |
| [ | Garastāvoklis: |
| |  tired | ] |
| [ | Mūzika |
| | K. Dimiters "Glāze ūdens" | ] |
Zilās čības, krāsainie auskari, dzeltenā josta ar dzelteno krekliņu un līdzīgs rozā komplekts - visspilgtākās lietas ap mani. Tā, ka mazliet pat traucē un tam fonā Latviešu šūpuļdziesmas. Es esmu nogurusi. No tā, ka visa kā ir tik daudz un tomēr nav gandrīz nekā. Man jau ir apnicis piespiest sev domāt to, kas jādomā un justies, kā jājūtas. Pirmo reizi savas dzīves laikā neesmu spējīga sevi pierunāt, lai būtu kā man pašai labāk. Laikam tiešām visas manas sistēmas ir uzkārušās. Ir stulba sajūta pamosties ar sajūtu, ka ir nevis jauna diena, bet atkal turpinās dzīve. Man laikam ir garlaicīgi. Vai arī tās lietas, kas notiek ar mani, nav priekš manis. Bet tā taču nevar būt. Tad taču viņas nebūtu ierakstītas manas dzīves plānā. Jā, arī tas stulbais 1.pusgada plāns darbā nepamet prātu ne mirkli. Ir stulbi lietas un notikumus, par kuriem priecāties saprast ar prātu, nevis just. Es tā vairs negribu. Kāpēc vairs nesanāk sevi tā ieprogrammēt tā, kā pirms 2 gadiem, kad liku sev domāt, nevis just un arī domāt tikai to, ko drīkst. Bet toreiz es sev patiku. Jā, tāpēc, ka patiku citiem. Nē, tapēc, ka biju pietiekami naiva, lai ticētu tam ,ka patīku - nevarēju jau atzīt, ka esmu pieprasīts gaļas gabals... Bet lai cik dīvaini - pat toreiz laikam nebiju pilnīgi noslēpusi sevi kā pašai likās. Ne mana tuvākā draudzene, ne es pati, ne mamma - mani nevarēja pazīt. Bet atradās kāds, kas iemīlēja ( jo tādu cilvēku nevarēa pat uztvert nopitni, kur nu vēl mīlēt), vēl kāds kas ieraudzīja personību un kāds, kas atrada draugu. Un tie, kas redzēja tikai virspusi - nesagaidījuši, ko gribējā, nodzērās. Ha... Es tomēr esmu mainījusi likteņus...Nekad vēl nebiju apzinājusies, ka ietekmēju likteņus... Ka kādam tā nav tikai spēle, bet dzīve un grūti man ir laikam tāpēc, ka tagad man ir sirdsapziņa vai pareizāk ir cilvēki, kuriem negribu nodarīt pāri. Varbūt vienkārši esmu zaudējusi ķērienu...
Liela daļa manis ir egoisms un tāpēc ir tik grūti rēķināties un nedarīt pāri. Pateicoties laimīgajai bērnībai esmu izaugusi par izlutinātu princesi un tas izraisa 80% manu strīdu ar Oļegu. Bet viņš taču nav slikts, gandrīz nemaz un viņš mīl, lai gan reizēm citādāk kā gribētos.. Nē, mīl, kā gribētos, bet izrāda citādāk kā bērnībā. Varbūt jātiek vaļā no ilūzijām? Jo esmu par lepnu, lai atteiktos no drusciņas pašlepnuma... Es negribu būt kašķīga, bet nemāku būt tāda,kā savos sapņos.... Tāda, kāda esmu... Viena stulba, neapdomīga 16gadīga skuķa laimīgākā vasara mūžā un tagad es nevaru vairs sevi atrast..Vasara,ka apstādināja manu attīstību vai arī draudzene, kas sabojāja manu psihi un uzskatus... Bet bija tak tik labi, labi, problēmas tik stulbas, viss tik viegls un mēs pašdas visas pasaules centrs un likte'nu lēmējas... vara ir salda....
Un mazais visticamāk nepiedzims - es negribu būt par to atbildīga, es gribu, lai viņs tomēr izaug un izdzīvo... es negribu to izslēgt no apziņas, bet citādi nojūgšos pavisam. Un es nevaru saprast, vai gribu vai negribu zināt, kā tas ietekmēs manu dzīvi un ko tāpēc domāšu,kad man būs 30 un 50 gadi??
es gribu dzīvot, nevis izdomāt..priecāties, nevis kašķēties, uztraukties un karot...
6dien sezonas atklāšana... Nez manas bērnības Sapņu vīrietis arī būs? He... Kaut vai ieraduma pēc jāizskatās tik, tik labi... Oļega dēl varbūt.... :) |
|
|
