| subkultūra |
[20. Sep 2008|17:12] |
paklīdu pa dažādiem forumiem, palasījos šo un to ..
daudziem ir uzskats, ka par kaut kādas subkultūras pārstāvi var vienkārši vienā jaukā dienā kļūt. t.i. saģerbties un pateikt, vot tagad es esmu kaut kas. bet man liekas, ka tas viss jau ir dziļāk domāšanā, nevis tikai drēbēs un rotaslietās!
man patika viena čaļa doma (http://www.hc.lv/forums/zalais-dzivesveids/202/) : `Es vispār nesaprotu vārdiņu "kļūt" šajā ziņā :/
Var KĻŪT par pavāru, par IT speciālistu, par skolotāju - bet piem. es uzskatu ka nevar KĻŪT kaut kādā mistiskā veidā par emo, hipiju, brīvmākslinieku, u.t.t. Šeit nav runa par izskatu, bet gan par domāšanu un dzīves uztveri!
Ja tu pēkšņi izdomā ka O! Jākļūst par hipiju! Ko tad tu darīsi? Kā kļūsi par hipiju?
Ja tev nav iekšā šis hipija gars, tu NEKAD NEBŪSI hipijs - domāšanu un dzīves uztveri mākslīgi tu neizveidosi sevī. Tam ir jābūt jau tevī!`
kā tad īsti ir, tavuprāt?!
vai ir iespējams KĻŪT par kādas subkultūras pārstāvi?! vai tur tas viss ir meklējams dziļāk?! |
|
|
| sasodīts |
[20. Sep 2008|17:45] |
`..tikai atbilstoši tam, kā sabiedrība aizstāv savus bērnus un rūpējas par viņiem, tiek vērtēta tās civilizācija, tiek pārbaudīts tās humānisms un veidojas tās nākotne.` (Džeims Grants)
latviešu tauta ir nežēlīga.
nesen lasīju žurnālā rakstu par to, ka mātes, vecmātes un tēvi bez problēmām, acis nepamirkšķinot met savus bērnus ārā pa logu, pret sienām un ko tik vēl neizdarās.
turklāt, manuprāt, latviešiem ir vislielākais skaits bērnunamu un bārenīšu. un daļa no tiem tur nonākuši .. jo mesti pret sienu.
ta ko dzemdē, ja nespēj rūpēties?! |
|
|
| katram sērkociņam sēru |
[20. Sep 2008|21:07] |
| [ | priecājās pie |
| | dioxyde - geist | ] |
neesmu īpaši liela citētāja, tomēr, rokoties pa žurnāliņiem, kurus mana ģimene mīl palasīties, uzgāju divus varen feinus citātus par mīlestības tēmu.
diezgan banāli jau, bet, skaisti.
"mīlestība ir kā amerikāņu kalniņi: sākumā uz augšu, tad pēkšņi lejā, tad atkal augšā, tad lejā, un beigās tu apvemies!" (f.beigbeders)
"cik ilgi tu gaidītu savu mīlestību? - piecdesmit trīs gadus, septiņus mēnešus un četrpadsmit dienas" (g.g.markess)
un palasoties šos citātus, gribot negribot, radās jautājums pašai sev - vai es esmu gatava gaidīt kaut ko tik abstraktu un neredzamu?! |
|
|