šodien pastaigājos tepat ielu garumos ar savu uzticamo, vietējo kājāmgājējbiedreni. dzestrums kož degunā. pirkstaiņos pirksti savilkti iekšā dūrēs. gaiss dzidrs un dzēlīgs. tikpat skaidri man prātā izgaismojās viss tas nopietnais, kas būs jāizdara šogad un arī pēc tam. šķiet, ka galvā viss ir sarosījies (tas ir labi, process ir sācies) un tādēļ šo procesu neapstādināmība vakaros neļauj mierīgi iemigt. bet bet pēc 6 dineām je vais a paris, lai uz pāris nedēļām pasildītos iedvesmojošās vietās un cilvēkos. un ar saviļņojošo trešdienu mans paraksts notāra klātbūtnē apliecinās jaunu atbildību, par ko jūtos nedaudz lielāka kā parasti. vēl man vajadzētu ķerties klāt praktiskos nolūkos samērā nesen iztulkotajai m. horkheimera/ t. v. adorno apgaismības dialektikai, šķiet, ka manā gadījumā tur varētu būt pāris lietas pievienojamas tiem procesiem, kas neļauj vakaros mierīgi iemigt.