šodien mani beigās izdabūja ārā.. meitenes uzveda purčika deviņstāvenes astotajā stāvā ciemos, laipni pasniedza vīnu un kādu baltu smēķi uz balkona, kur kustīgas debesis veras pāri robainam horizontam un saule sejā vij dažādas mīmikas. es tur stāveju un tur bija tas caurums jeb tukšums, pavisam bāls. tur aiz tiem namiem tālumā bija torņkalns neaizmirstams, tagad ieslēpts un aizliegts pēc pašas izvēles. bet interpretācija un tās veids ir noteicošais, ko es ar to saprotu!? līdz šodien mani beigās izdabūja ārā, lasīju s. sonatāgas esjeu par interpretāciju. a. ar mani vairs īsti nerunā un tas tagad sēž iekšā un neatrisinās, bet zinu, ka nedrīkstu uz kādu laiku viņam to lūgt.