žēl gan, ka krīze ir padarījusi arī tikšanās īsas un šauras. it kā cilvēki kļūst pieejamāki, jo katrs mēs esam viens otra iespēja, tai pat laikā viss paliek sīkāks, jo mēs steidzamies pie nākamā, pie nākamās iespējas, uz darbu vai kur citur. pelnīt, izmantot visas iespējas, iegūt labumu. tāda kā pašsaglabāšanās, kurā uz āru izlaužas egoisms. lai gan daudzi šobrīd ir gatavi piestrādāt da jebkur/jebko. ir taču bieži sajūtas, ka ar otru cilvēku varētu gremdēties stundām ilgās sarunās, pakavēties vēl ilgi, taču jūtamais spiediens no ārpuses ir apkārtnotiekošie apstākļi, pieprasījumi, ko es nosauktu tāpat par krīzi.