īsi pirma galīga rudens. tur pie tā stūra, kur pilsētā šobrīd vienīgi liecas zari, saule spēlējas tavos matos, nogriež ēnu slīpi pāri sejai, tur rodas tas nopietnais jautājums kā ābols kokā vasaru pamatīgi briedis. tur iespēlēts auss gliemežnīcā kā vējš džīgā uz ēku lizēnām bezvārdu melodiju, pieslēpjot dzīves skanīgumu. nav viegli atlaisties no zara un tagad turēt baltumā brūnās sēklas. nav viegli noteikt sava rakstura dziļo pamatu kā lapu dzīslojumu pret gaismu skatot.
tad liekas, nav nekas tik nopietns kā dvēseles aizsegtā rāva. vien debess aiziet ciet un tavā vietā raudāt iet.