kārtoju rakstāmgalda atvilktni un uzdūros 2 gadus vecai piezīmju grāmatiņai plastikāta vākos ar baltu spirāli. pārlapoju to un ievēroju lielu skaitu veikto piezīmju un citātu, izvilkumus no grāmatām un noklausītu lekciju piezīmes, kas steidzīgos vai, gluži pretēji, skaidros rokrakstos uzšņāptas uz līniju lapām ar dažādu krāsu pildspalvām vai zīmuļiem.

tad, lūk, apstājos pie svena birkerta teiktā (acīmredzot biju izvilkusi no grāmatas "salīdzinošā literatūrzinātne austrumeiropā un pasaulē - teor. un interpretāc.", bet orģinālā šī tēma apskatīta > sven birkerts "tolstoy's dictophone"):

"proponēju, ka pašā pamatā lasīšana ir nodarbošanās ar tulkošanu no atomiem uz simboliem (bitiem). acu kustība pa lasāmo lapu veic šo tulkojumu. drukātais vārds uz lasāmgrāmatas lappuses pārvēršas par mentālu iespaidu tāpat kā ūdens pārvēršas tvaikā. šis process atškiras no tā, kas notiek, kad lasām no monitora ekrāna. kad lasām no ekrāna, vai rakstām uz tā (bez izdruk. uz printera), mēs nemaz nešķērsojam robežu no atoma uz simbolu vai no simbola uz atomu. it kā zudumā aiziet smalka, bet tomēr nozīmīga substance; vārdam ir liegta sava nolasīšanas vieta materiālajā pasaulē, un vārda ietekme ir subtītā veidā mazināta."

iepējams tāpēc lasot no monitora ir sajūta, ka zaudēju daļu no uztveres pamatīguma. un dzīva grāmata/teksts rokās ir kaut kas neatdarināms.