mēs vairs neejam pie citiem
pat reizēm ilgi neejam ārā no mājas
gaidām, kāds atnāks ciemos
reizēm negaidām neko
tik sestdienas vakarā
uz balkona kā beletāžā
noskatāmies kā pārlaižas nakts pūķis
liecot zeltaini gurdenos spārnus
pār koku zariem
ap ēku stūriem
noraugāmies kā ripo
medains mēness pilns līdz galam
beidzot atnācis pakaļ
saviļņojumā nopriecājamies
kā izgaismo sejas pantus
pieķēra mūs sapņojam vaļējām acīm
kā putnus ķirškokos ogas ēdam
nātrēm sapēra kā nerātnus bērnus
par to, ka nevaram ietilpt savā dzīvē
par to, ka neīstās pasakas lasām
par to, ka īstenība par šauru
laika par maz