magone

atliek tikai nomainīt matu krāsu un nākas sastapties ar miljons zīmīgiem acu skatieniem un dzirdēt dažnedažādus izteikumus, vērtējumus (tipa - tad un tagad) utt.. varētu padomāt, ka noticis kaut kas nu šausmīgi svarīgs

Njā, daudz kas ir noticis:

• Ivetai ir Roberts,
• man ir biļetes uz Berlīni un Pizu,
• esmu paguvusi aiziet uz klubu un padejot, ko nebiju dariijusi vismaz kaadu gadu,
• esmu iepazinusies ar Steve Reich, John Cage un citiem, pateicoties A. Dzenīša kunga lekcijām, un atklājusi, ka man patīk mūzika, par kuru nekad nebūtu domājusi, ka varētu patikt,
• esmu sākusi rakstīt 3 referātus, nevienu vēl neesmu pabeigusi,
• esmu pabijusi Mangaļsalā uz mola,
• esmu sarunājusi randiņu ar frizieri,
• un galu galā esmu tik pārgurusi, ka vakarā aizmiegu kolīdz ierāpjos gultā.

Viss..

 

Nebūtu šodien man tā biznesa ētikā, tagad Madonā soļotu vēlēt ar pilsoņa pienākumu sirdī. Nekas, vismaz, ja citi sodīsies par jaunajiem pagastvečiem un vecenēm, zināšu, ka savu roku neesmu pielikusi to ļaunumu vairojot..

Dzimšanas diena aizvadīta godam. Apēsta 1/4 tortes, 1/3 Rafaello kaste un citi našķi. Esmu tikusi pie 8 puķu pušķiem, rozā balona, tējas un daudz kā cita. Mana kompānija - 3 daiļā dzimuma pārstāves un baltie krievi - bija vienkārši ekselenta. Kā rezultātā tikai trolejbusā atjēdzos, ka kaut kur starp to visu esmu pazaudējusi mapi ar skolas papīriem. Kā par brīnumu izskaitļoju, kur tā varētu būt. Šodien jāiet pakaļ.

Tā kā manā dzīvē ir pārāk maz kustības, nolēmu šorīt iet uz darbu kājām. Neskaitot to, ka biju sasnigusi visās iespējamās un neiespējamās vietās, gājiens izdevās. Tieši 40 min no mana dzīvokļa durvīm līdz ofisa durvīm. Domāju to atkārtot katru rītu vismaz mēnesi. Tā sacīt, kājas izvingrināt.

Nolemts. Šodien uz lekcijām neiešu. Bet darbā teikšu, ka iešu. Bet īstenībā braukšu mājās gulēt. Tāpat no tām 4dienas lekcijām lielas jēgas nav.

vispār šitā ir baigi erotiskā dziesma

Vienā brīdī liekas, ka kuņģa saturs iznāks ārā, otrā šausmīgi gribas ēst. Cerams, ka tas ir kaut kāds vīruss. Gribu citu darbu. Nevaru vairs te izturēt. Liekas, ka drīz iešu vienkārši projām, kaut arī jaunu vēl neesmu atradusi. Bet tad es gulēšu no rītiem ilgi un varēšu lasīt grāmatas..

-Hallo, dēliņ? Nu čau. Kur esi?
-...
-Līvānos? Ko tur?
-..
-Nu jā, viņa māsu gaida
-..
-Es no kursiem braucu mājās
-..
-Nu labi, piezvani rīt, kad atbrauksi. Moš kaut ko saštukosim.
-..
-Nu čau.

Nākamais zvans
-Hallo, Astrīda? Nu čau, ko dari?
-..
-Moš kaut ko saštukojam?
-..
-Varbūt Annai arī piezvanīt?
-..
-Es Āgenītī varu izkāpt. Ko tu gribi? Kaut ko vieglu? Šampi, vīnu? Varbūt vermutu?
-..
-Nu labi, paņemšu šampi. Un tad es pie tev' ieskriešu, ja?
-..
-Nu labi, čau..

Neatceros, kad pēdējo reizi lasīju grāmatu. Laikam, gandrīz pirms gada. Kopš pārvācāmies uz 1istabas dzīvokli. Pārāk maz telpas. Man patīk lasot būt vienai, bet šeit principā tas nav iespējams. Bet virtuvē nav omulīgi, ziņkārīgais kaķis lec uz galda un mēģina ēst visu papīrveidīgo. Vai arī vienkārši sēžas virsū..

Un tā viņš tāds miglains sēž uz galda..

Šefam arī, laikam, ir uznācis slinkums. Es sēžu, laižu muļķi, knapi varu atbildēt uz viņa e-mailiem, bet viņš pat vēl nevienu piezīmi nav izteicis. Bet tas varbūt ir tikai klusums pirms vētras..

Visādas mazas lietas var padarīt mani dikti priecīgu. Lai arī smaga darba diena, bet tā drīz beigsies. Un apsolos (mēģināt) vairs nečīkstēt par sūro un grūto dzīvi..

Sasodīts! Ofisā, laikam, par pāris grādiem tikai siltāks kā ārā. Nedēļas nogale bija jauka - vīrieša iepazīšanās ar tēva radiem. Viņš nerunā krieviski, viņiem švaki ar latviešu valodu. Asinis uzsita kaujinieciskā tēta māsa ar saucieniem: "par ko krievi ir sliktāki par citiem? Tu esi cilvēks un es arī esmu cilvēks!" Tad viņa atcerējās, ka pasē tomēr ierakstīts, ka viņa esot baltkrieviete.
Runājot par šo tēmu ar vīrieša tēvu, viņš teica - nav sliktāks, bet lai viņi brauc prom. Katrai tautai savu valsti! Knapi noturējos, lai nepateiktu, ko tad šis, Latvijā dzimis, dara ASV? Adrenalīna deva visai nedēļai..

Gribu citu darbu. Un jo ātrāk, jo labāk. Apnicis man šeit. Motivācijas nekādas. Spēka nav. Tikai miegs, miegs, miegs....

Sestdien aizgāju uz kino "Rīga", naivā cerībā, ka vēl pagūšu nopirkt biļetes uz 10.februāra padomju reklāmu pasākumu. A biļešu ta' vairs nav! Nu kā tā?

Varu palielīties - uz Jauno gadu biju ballē Madonā :) Pēdējo reizi tur biju kādus gadus 6-7 atpakaļ. Jāsaka, nekas nav mainījies.. Savs šarms tajā visā ir.

Bā, viens cilvēks, nu! Izdomāja, ka izlietu ūdeni var iesūkt putekļu sūcējā un viss būs labi. Un tad izbrīnā ieplestas acis - a kāpēc tas aparāts tā smird un kūp, un kas tā par jocīgu skaņu? Jā, vakar nosvilinājām 2 datorus, pateicoties eglīšu rotājumiem, šodien putekļu sūcējs. Jāgaida, kas būs rīt.

A ofisā tak smird visu laiku!!

Pirms iestājos LKA, likās, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Bet izrādījās, ka nē. Vēl joprojām ir tā pati sajūta, ka kaut ko laižu garām. Ka viss notiek, bet es stāvu maliņā. Nesaprotu, kas tas ir. Tikai tāds kā tukšums, kaut kas nepiepildīts. Vai arī esmu iesūnojusi kā tāds vecs akmens - vienlaicīgi esmu un neesmu.

Apvainojos. Ja jau tas acī ar pirkstu bakstītājs pats būtu labiņais. Bet nē - vot vajag iedzelt! Un man - vot vajag apvainoties! Stulbi..

Iesaku apmeklēt: Terre Thaemlitz

Jap, ja apprecēšos ar savu vīrieti, šis onka būs mans radinieks :)