magnetisms

es staigāju uz tailenola un siksnas zīžu līdz spīdumam
sprādze trāma tramīgā vietā uz kaula
iesāpas roka tai pāri pārlido dzeguze
ar lākturi
zobos nesu savu suku
kuce neatpazīst durvju zvanu
tās lielās kņopes, kas satur tērauda stabus
šuves uz manas rētas nosēdušās un dzer laiku
ai, ak tomēr, gan jau rīt
ar pārlādētu potīti un pistolē iespraustu roku
kad spiedīsi mušiņu, piezvani odam
sadod pa koko resnajam opim un mani izdzer sausu
ar kleopatras baldirjāni, pelašķi, kineskopa sirsniņu
ar gaiļbiksi un gaili piedēsi
gan jau es ar klajiem meliem izcietīšu cietumsodu
un klaigās palikšu karājamies pa spraugu
ko atstājuši putni, bēgot no ugunsgrēka kūtsaugšā

kurlmēmas tantiņas mani vajā ar acīm
lamā no biksēm ārā lielais karstums
saule sūta tēvišķu pātagu
kā nenodzertas aknas pret smadzenēm 1:0
labie uzvar pār kohēzijas fonda katlu
ar katlu zīmēju kuģi un sagriezta kuģa vraka
ar metāllūzni un lūpukrāsu stāvu rindā
pēc ēbreja zvaigznes, lai ģitāras
par mani dziedātu dziesmas, kad degšu
benzīnā saostītas rokas un pa nāsīm nāk asins
davai iedod man dunku.

es grauzu neuzkrītoši azbesta gabalu
kaut kādu vidusjūras iezi ar caurumiņiem
kā pēdu beržamam akemenim
un tad manī iešāvās tā līgošanās
ko var likt starp diviem brašiem koliem
pa virsu paviršu tekstu, bet beigās pasūtīt nafig

es esmu devis zināt caur ejām
licis saprast, ka man var uzticēties
ka es atnesīšu pienu un nesitīšu kaķim
ka mana dūre būs cieta pret mūri
bet murrāt man vari, borat,
es tevi sapratīšu
ar spalvas kātu vai pātagu
es panākšu izplēnošo autobusu
iedēstīšu tam izpūtējā cauruļvadu
ielaidīšos ar kamanām pa naftas pēdām
un caururbjošu skatienu planēšu pār ādažu debesīm

melnā samtā karstā saulē
aiz autobusa stikla sitas mana sirds
kad atveras vidējās durvis
es atveru kitekat paciņu
no dažādām nūdelēm izvēlos sev draugu
un drāžu priekšējo sēdekli līdz asinīm

manā ceļā tādi negadās
tie sakarīgie dzejoļi
ko var viļāt kā čupiņā čupiņu
chupachupsi dabūsi pa dupsi
ja nemierīgi mani sitīsi ar pliku plaukstu
uzvelc sev drauga plaukstu pa virsu
uzģērb sev pa virsu draugu
no plastilīna izdur tam aci
ar karu koku kā kātā pakārtu roku
ar striķi velc sirdī rētu un domā par olām
ar karaostām met pīlēm ēsmu
un zarnās raksti krūšutēlu uz atcerēšanos
skolniekam solā piedraudi ar nazi
izcērt otro zobu rindu ar nazi
un ar nazi nodur sevi strauji