biezā slānī es sēdēju uz krūzes un griezos kā skrūve miesā tikai galva vēl no ūdens ārā un es steidzo izdzert visu sausu visus tuksnešus, kas varētu mani apdraudēt un visus vēju spudelēs sabāzt lai neuzbrūk, kad lūpas sausas kad nav ko padzerties un nav kur patverties no svelmes kad pēdējais smilšu grauds izrādas nāvējošais tad es atlaižu beidzot savas asinis satecēt ribu konusos un mani mocīs un testēs garos laboratoriju gaiteņos un īsos svārkos par mani māsiņas smiesies ar lielām sarkanām lūpām kā siena gubām tām galvā mati vai parūkas nevar saprast, varbūt iesist ar grābekli varbūt tad sapratīs |