![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
... reiz izbaudīju.
Kaut kad jūlijā uz Džeidana (Pola mazdēla) jubileju pakāpelējām pa kāpšanas sienu brīvā dabā. Atkal Tallingtona, bet šoreiz turp ar auto. :)
Kāpu es, Džeidans un Džasmīne. Pols šoreiz nē.
Es uzkāpu vienreiz, ļāvām kāpelēties vairāk bērniem - tie ir viņu svētki.
Bija forši padarbināt muskuļus. Jauks instruktors arī.
UPD. Tai pašā dienā atradām arī Pboro nomalē esošu kāpšanas sienu telpās. Un KRists arī vēlāk atrada to pašu neatkarīgi no mums.
Otra atgriešanās - Northamptonā bija ar paradoksu. :D
Laivas tās pašas, jūtos tajā kā zvana mēle, laivu nejūtu, kājas gandrīz tik vien kā aizsniedz kājbalstus. Taisot eski, atrodos vienā laivas malā. Plus tizlais bruncis. Bet braukt jau var.
Krists eksperimentēja ar "lielo" dambīti, līda zem tā un gāzās riņķī. Pat brilles norāva.
Sākumā eskimoskus taisījām un viss normāli, eskis kā eskis.
Bet vēlāk skatos, ka Krists atkal gāžas riņķi, bet kaut kā atrodas vēl pusratā, kaut gan riņķī. Grūti to izskaidrot. DOmāju - kas ta šim... Bet nu pabeidz līdz galam. Un ar otro piegājienu arī moski uztaisa.
Pēc tam taisu es un sapratu, kāpēc Kristam tā. Es arī kaut kā... Nu paradokss, vārdu sakot. Visi kajakeri zina, ka eskimosa pirmā daļa jeb eskis jeb apgāšanās vēkšpēdus nav problēma. Problēma ir moska sadaļa jeb tikšana ar galvu augšā.
Gāžos riņķī, bet kaut kā nevaru apgāzties. Tobiš - riņķī esmu, bet kaut kā grūti ar to apgāšanos, nevar līdz galam. Tomēr kaut kā aizmaļos pavisam zem ūdens un ar otro piegājienu moski arī uztaisu.
Nolēmu pamēģināt vēlreiz, varbūt tie kaut kādi gļuki. :D
Taisu un šoreiz ir vēl trakāk, iestrēgstu. Rumpis tā kā zem ūdens, bet nevaru galvu dabūt zem ūdens, nezinu, kas notiek, bet atpakaļ pa to pašu pusi augšā netieku, turpināt arī nevaru. Nospļāvos un līdu laukā, kamēr vēl plaušās ir gaiss, nevis ūdens. To tizlo brunci arī tik viegli nevar dabūt nost, jo viņš ir stingri pievilkts, lai nenāk nost pie pastiepšanās uz priekšu/atpakaļu airējot.
kaut kāds tizlums. Nezinu. Ja tas ta būtu bijis tikai man, norakstītu to uz skilu atrofēšanos aiz sēdēšanas kajakā 2. reizi gadā. Bet, ja mums abiem... Krists jau ir zvērā bijis visur kur šogad...
Biju iemēģinājusi savu nejauši atrasto vasaras hidru. Biku varbūt par mazu, laikam pusaudžu izmērs, bet virsū dabūju :D Un tai laivā nenosegtos ceļus šausmīgi nočakarēja, sāpēja, brīžiem braucot tos stutēju vairāk laivas viducī, kur mīkstāk, ar to zaudējot stabilitāti.
Bet šoreiz vismaz nebija tikai stunda ūdens priekiem, nebija jāpaspēj uz nokavētiem autobusiem, Pols atveda un ar Džeidanu noskatījās un bildēja mūsu izdarības. :D Paldies viņiem par fotooperēšanu. :) un arī atvešanu.
Kopumā ir forši iesēsties atkal kajakā, bet nav tā ka tai laivā es to 100%īgi izbaudītu. Pozitīvais, ka tā ir visai piedodoša, stabila un lielā tilpuma dēļ negremdējas tik viegli.
Tomēr savu kajaku arī kaut kā bremzēju pirkt.
Packeru klubam ir visādi kajaki, tie paši master TG, bet es jau netieku uz viņu pasākumiem nekā.
Nu jā, bildes atkal picasā un draugos.lv
Kaut kad jūlijā uz Džeidana (Pola mazdēla) jubileju pakāpelējām pa kāpšanas sienu brīvā dabā. Atkal Tallingtona, bet šoreiz turp ar auto. :)
Kāpu es, Džeidans un Džasmīne. Pols šoreiz nē.
Es uzkāpu vienreiz, ļāvām kāpelēties vairāk bērniem - tie ir viņu svētki.
Bija forši padarbināt muskuļus. Jauks instruktors arī.
UPD. Tai pašā dienā atradām arī Pboro nomalē esošu kāpšanas sienu telpās. Un KRists arī vēlāk atrada to pašu neatkarīgi no mums.
Otra atgriešanās - Northamptonā bija ar paradoksu. :D
Laivas tās pašas, jūtos tajā kā zvana mēle, laivu nejūtu, kājas gandrīz tik vien kā aizsniedz kājbalstus. Taisot eski, atrodos vienā laivas malā. Plus tizlais bruncis. Bet braukt jau var.
Krists eksperimentēja ar "lielo" dambīti, līda zem tā un gāzās riņķī. Pat brilles norāva.
Sākumā eskimoskus taisījām un viss normāli, eskis kā eskis.
Bet vēlāk skatos, ka Krists atkal gāžas riņķi, bet kaut kā atrodas vēl pusratā, kaut gan riņķī. Grūti to izskaidrot. DOmāju - kas ta šim... Bet nu pabeidz līdz galam. Un ar otro piegājienu arī moski uztaisa.
Pēc tam taisu es un sapratu, kāpēc Kristam tā. Es arī kaut kā... Nu paradokss, vārdu sakot. Visi kajakeri zina, ka eskimosa pirmā daļa jeb eskis jeb apgāšanās vēkšpēdus nav problēma. Problēma ir moska sadaļa jeb tikšana ar galvu augšā.
Gāžos riņķī, bet kaut kā nevaru apgāzties. Tobiš - riņķī esmu, bet kaut kā grūti ar to apgāšanos, nevar līdz galam. Tomēr kaut kā aizmaļos pavisam zem ūdens un ar otro piegājienu moski arī uztaisu.
Nolēmu pamēģināt vēlreiz, varbūt tie kaut kādi gļuki. :D
Taisu un šoreiz ir vēl trakāk, iestrēgstu. Rumpis tā kā zem ūdens, bet nevaru galvu dabūt zem ūdens, nezinu, kas notiek, bet atpakaļ pa to pašu pusi augšā netieku, turpināt arī nevaru. Nospļāvos un līdu laukā, kamēr vēl plaušās ir gaiss, nevis ūdens. To tizlo brunci arī tik viegli nevar dabūt nost, jo viņš ir stingri pievilkts, lai nenāk nost pie pastiepšanās uz priekšu/atpakaļu airējot.
kaut kāds tizlums. Nezinu. Ja tas ta būtu bijis tikai man, norakstītu to uz skilu atrofēšanos aiz sēdēšanas kajakā 2. reizi gadā. Bet, ja mums abiem... Krists jau ir zvērā bijis visur kur šogad...
Biju iemēģinājusi savu nejauši atrasto vasaras hidru. Biku varbūt par mazu, laikam pusaudžu izmērs, bet virsū dabūju :D Un tai laivā nenosegtos ceļus šausmīgi nočakarēja, sāpēja, brīžiem braucot tos stutēju vairāk laivas viducī, kur mīkstāk, ar to zaudējot stabilitāti.
Bet šoreiz vismaz nebija tikai stunda ūdens priekiem, nebija jāpaspēj uz nokavētiem autobusiem, Pols atveda un ar Džeidanu noskatījās un bildēja mūsu izdarības. :D Paldies viņiem par fotooperēšanu. :) un arī atvešanu.
Kopumā ir forši iesēsties atkal kajakā, bet nav tā ka tai laivā es to 100%īgi izbaudītu. Pozitīvais, ka tā ir visai piedodoša, stabila un lielā tilpuma dēļ negremdējas tik viegli.
Tomēr savu kajaku arī kaut kā bremzēju pirkt.
Packeru klubam ir visādi kajaki, tie paši master TG, bet es jau netieku uz viņu pasākumiem nekā.
Nu jā, bildes atkal picasā un draugos.lv