Magnesia

Amazonē sāk čakarēt, izdomāt visādus jocīgus noteikumus, kuri, protams, sarēžgī mums dzīvi. Palielina tārgetus (%), kurus jāsasniedz. Eh...
arvien paliek žmaugāk pēc sajūtām. Gribas prom jau arvien diktāk. Jāsāk agresīvāk meklēt cits darbs, vēlams Milton Keynes.
Jāpārskata vēlreiz savs CV un pieteikuma vēstules veidols.

Papildus tam - māsīca atgriežas 27.jūnijā atpakaļ un paziņoja, ka grib dzīvot vieni. Aktualizējas, nu jau nopietnāk, dzīvesvietas jautājums.

PIe tam vajag gan man, gan Kristam. Kristam it kā ir runāta viena istaba, bet nav vēl brīva - nav zvanījuši. Nevar arī paļauties, ka zvanīs.
Sapņot, ka pāris nedēļu laikā atadīšu citu darbu, īpaši, ja citā pilsētā, ir laikam naivi... Būs vien jāpārvācas un šonedēl uz svētdienas tirgu apkrauties ar vēl vairāk mantām - iepirkt katlus, dvieļus, instrumentus utt utjp...

Ne pārāk labi ir tas, ka šobrīd pieprasījums uz istabām pārsniedz piedāvājumu. Sezonas darbu dēļ visticamāk.

Darāmā ir daudz... tuvākais laiks ir neskaidrs...

Draugi man tic, radi man tic... Tik es pati sev neticu...
Vienmēr esmu bijusi pieticīga, īpaši sevis vērtēšanā. Plātīga lielība manā zemapziņā nav cieņā. Kaut kā iekšējā pārliecība liek būt pieticīgai - no sērijas - labāk sevi nesalielīt un pēc tam pārsteigt visus, ka ir labāk nekā solīji, nevis otrādi, ka čiks vien sanāk.


Kāds ļoti emocionāls talants.
http://www.youtube.com/watch?v=IY37l4PDsao&feature=related
Iespējams, emocionālākais, ko esmu redzējusi + dzirdējusi.

Eh...
laiks arī pēdējā laikā kaut kā joņo nenosakāmos ātrumos...

Svaigi zirņi... mmm. varētu pārtikt no tiem vien. :)