šī nedēļa tāda atmiņu pilna. atkārtoti izdzīvotu atmiņu. to jaukāko un labāko. to daļiņu, kas mani izveidojusi.
naksnīgo jumtu iekarošana, zvaigžņotas debesis un krītošo spīdekļu ķerstīšana, pilns vakars un ausis ar skanīgām dziesmām, kārtīga deva jestruma, bohēmiskā atmosfēra ar smēķiem istabās un ārā, kopīgas ēdienreizes. tāda lielās komūnas, dažu savu jaukāko, bužināmo, kopības sajūta.

tagad, kad vajadzētu līksmot un priecāties, būt cerību pārpilnai un sapņaini skatīties debesīs,
man sāp tik ļoti.
ļoti.