_

Visas dienas bija nospiedoši vienādas un laika izjūta sen bija pazudusi, uzturoties piešķirtajā telpā. Vienā brīdī maza bumbiņa pārsteidza mani nesagatavotu un bija ļoti norūpējusies. Tā nedomāja, ka kāds vēl ir palicis dzīvs šajā vietā, jo viss bija uz brukšanas robežas. Bunbiņa centās mani izvest ārā. Viņa pārvietoja manu konteineru un caur plaisājošajām sienām es redzēju un sapratu, ka man ir jātiek ārā, jo citādi es palikšu zem gruvešiem guļot. Tā gribēja tikai labu, bet bumbiņai misējās un viņa atmodināja guļošo nezvēru, kuru sen atpakaļ ar tādām pūlēm biju pieveikusi. Tas nezvērs mani atkal iesprostoja un pakļāva eksperimentiem, ļauni ņirgājoties un liekot darīt neiedomājamas lietas. Es lecu, pārvietoju kubiciņus, veidoju portālus un galināju sentrijus. Likās, ka tas nekad nebeigsies, un ļaunais nezvērs teica, ka turpinās pakļaut mani testiem visu atlikušo dzīvi. Kaut kādā brīdi atkal parādījās mazais glābējs, un teica, lai es viņam sekoju. Mēs skrējām pa tuneļiem un mukām, mukām tālu prom no nezvēra...