_

Biju morgā. Kad kāpu lejā pa kāpnēm uz vietu, kur tur līķus, degunā iesitās jocīga un salda smarža, bet, atverot saldētavas tipa telpu, smaka kļuva nevaldāma. Mums bija jāiet iekšā un jāskatās, kā uz tādiem kā stumjamiem ratiņiem salikti pliki līķi un daži pat viens otram virsū, pārsvarā vīrieši. Tad mums pateica, ka parādīšot telpu, kur uzglabājas neatpazītās personas, un tas nozīmē, ka tās tur atrodas jau kādu laiciņu, tāpēc visas lielākokārt bija pārklātas ar zaļu kārtiņu (es to sauktu par kaut kādu puvēkli) un laikam bija arī mazs sabraukta bērna līķītis, ko es tieši neredzēju, bet man nebija lustes iet iekšā dziļāk un meklēt. Skatījāmies arī, kā taisa līķiem sekciju. Visu pirms tam atgriež vēderu vaļā līdz pat žoklim un tad brutāli ar nazi izgriež ribās trijstūra veida atveri. Tas bija tā "krakš, krakš, krakš". tad visas kiškas izņem ārā un skatās katru atsevišķi. Noņēma ādu arī no galvaskausa, tad ar zāģi zāģēja to vaļā un izķeksēja smadzenes, palikot pāri tikai tikšam dobumam. Sīkāk nestāstīšu, bet, karoč, man ir sajūta, ka tā līķu smaka mani nav pametusi un tad es konstatēju, ka dzīvē ir cilvēki, kas smaržo pēc līķiem, moš drīz mirs.

nullum crimen sine lege