I · study · at · the · University · of · life,

Tāda draņķīga sajūta, par spīti pat tam, ka franciski 'zivs' ir 'poisson'..

Kāpēc, kad viss ir tik viegli un labi, tāpat jāraud, par to adatu siena kaudzē, kas nav laba.
Nu bitīt matos, sapurināt mani vajag.
Un izraudināt. Raudāšana man vislabāk palīdz morālajam disbalansam.
Un jāuzaudzē pauti. Šitā es tālu netikšu.

Tout tout tout tout..

Tikko ieguvu jaunu mīļāko filmu.

Šodien kapos mīņājot skudras atcerējos, ka aizmirsu savus seriālu diskus atdabūt.

Manī laikam iemitinājies mazs Kārtmens. Lipīgi tie viņi teksti. Skrū jū gāiz [i'm going home].

Hubert Minel: I wasn't born to have a mother.
Julie: Maybe your mother wasn't born to have a son.

- I Killed My Mother.

Šķiet, ka pēdējās tīņu problēmas mani piemeklēja šodien. Nu ko, welcome to grown up world, I guess.

Man patīk Rīga. Tās temps un apdzīvotība, iedzīvotāju sejas ar ''katrs pats par sevi'' izteiksmi, viss liek apstāties un ieraudzīt visu citādāk. Dziļāk. Pikseļos. Stacijā pētīju mētālistisku dzekiņu. Katru detaļu uzķēru. Tas bija skaisti.

I love kardashians! :D

Kaut kāds pārpasaulīgs prieks un skumjas vienlaikus. Gribās raudāt par to, ka ne vienmēr var tā, kā gribās. Un tad iet vaļā - nekas, paies laiks, tad varēšu. Bet tik pretīgi ir gaidīt. Izniekot tik relatīvi ilgu laiku apmēram.. vienas dienas (?) dēļ. Bet dienai, kā atsevišķai vienībai, parasti ir slinkums dot savu nozīmi. Aaah, saņemies, M, vienreiz!

Tāpat nav garantijas, ka kādreiz dzīvē tiešām varēs visu kā gribās!
Garantiju nav nekad un ne par ko. Tur jau tā dzīves traģika un komisms..

Ak jā, man jauni kaimiņi. Paredzams karš par piebraucamo celiņu. Tas ir MANS!!!!

"Whatever it is you're seeking for, it won't come in the form you're expecting."
— Haruki Murakami

Nothing's ever for sure, John. That's the only sure thing I do know.-''A Beautiful mind''

Noskatījos ‘’Beautiful mind’’. Iespaidīgi, pat ļoti. Puse no tējas daudzuma, ko izdzēru filmas gaitā, man iztecēja pa acīm, tā šķiet. Es pati aizdomājos par to, kas ir īsts un kas nav. Ko vispār maina? Vai īsts ir tikai tas, ko redz citi? Ja jā, tad lielākā daļa no tā, ko es redzu ir iztēle.
Man ir gadījies būt brīžos, kad nesaprotu vai tā ir īstenība vai halucinācija. Viss ir viss un reizē nekas. Tie bija laimīgākie brīži manā mūžā.

Mammai piedāvāja darbu Amerikā uz 3 mēnešiem. Kopt vecu cilvēku. Es piedāvāju sevi, ja nu pati netiek. Nezinu kas un kā ar to visu sanāks, vēl pāragri spriest, bet tajā mirklī man bija tāda sajūta, ka man ir jābrauc, ka tā ir iespēja tieši man. Es visu laiku agrāk domāju, ka pēc 12. klases man nav jāuztraucas, iespējas pašas atnāks un nu, pēc vairāku mēnešu nākotnes baiļu stresiem, šķiet, ka man jābrauc uz Ameriku. Uz Ameriku! Jā, es ceru, ka tikšu. Bet ja ne, tātad man to nevajag. (Bet tomēr gribās!)

Today I was like..

Uznāca tieksme pēc revolūcijas. Visādi mainīties un mainīt savu vidi.
Tāda iedvesma manī tagad, ka teju cukurs pa ausīm jau ārā birst. Bet vajag. Savu emocionāli nestabilo stāvokli jau sāku pārvērst brutālā pohujismā. Un tā jau nevar..

Un tik ērti sačinīju savu beņķi mašīnā, vai es to jau pieminēju?

Man bija uznākusi dusma par to, ka mans laiks nekad nepieder man..
Un rīt sola lietu, which sucks ass.