Kaut kāds pārpasaulīgs prieks un skumjas vienlaikus. Gribās raudāt par to, ka ne vienmēr var tā, kā gribās. Un tad iet vaļā - nekas, paies laiks, tad varēšu. Bet tik pretīgi ir gaidīt. Izniekot tik relatīvi ilgu laiku apmēram.. vienas dienas (?) dēļ. Bet dienai, kā atsevišķai vienībai, parasti ir slinkums dot savu nozīmi. Aaah, saņemies, M, vienreiz!
Tāpat nav garantijas, ka kādreiz dzīvē tiešām varēs visu kā gribās!
Garantiju nav nekad un ne par ko. Tur jau tā dzīves traģika un komisms..
Ak jā, man jauni kaimiņi. Paredzams karš par piebraucamo celiņu. Tas ir MANS!!!!
Mūzika: |
crystal castles |