Es atkal, protams, iegāju ne tajā blogā, kur vajadzēja.. un uzrakstīju vēstuli. Paldies dievam, nenosūtīju. Atcerējos tos famous last words. Eķ. Dzīvoju kaut kādā post-depresijā ar nemitīgu vēlmi justies labi. Gribas, lai iekšā sēž komiķis un no katras situācijas uztaisa joku. Lai pašai jautri. Esmu atdalījusies no pasaules, pat atklāti ignorēju savu draudzeni, un daudz patērēju šokolādi. Ziemassvētkus negribu ne tik, cik skabargu pakaļā, atvainojos, dibenā. Es tēlošu slima cik tik ticami varēšu, lord knows, I'll get an Oscar. Un man gribās runāt ar svešiniekiem. Kā vakar pieturā. Tikai ne par autobusu, kurš atkal nokavēts.
|