Kāpēc man tik ļoti patīk galvaspilsētas? Esmu apmāta ar lielām pilsētām- Rīga liekas maza. Un tik un tā katru rītu izejot trauksmainajās ielās, es pieķeru sevi smaidot. Aizvakar smaidīju, jo biju vēl lielākā pilsētā, kura mani ierāva tik ļoti sevī, ka nepagurusi vazājos pa to, dzēru kafiju, pirku lietas, kuras iespējams nelietošu un staroju, jo biju iemīlējusies..
Vakar nosvinēju šaurā ģimenes lokā savu apaļo jubileju, bet jutos tā... it kā pasaule grieztos tikai ap mani, lai gan mums ar mammu jubilejas ir vienā dienā. Visu dienu gatavoju un vakarā biju pagurusi, īsti pat nespēju vairs nesapratu- cik ilgi var šī diena vilkties?! Fantastiski! Visiem novēlu dzimšanas diena tik skaistas un siltas.. 
Šīs vēl nepagājušās desmit dienas man liekas tik garas. Jūtos nebijusi mājās jau mēnesim, jo katra diena ir tik piesātināta, pat pārāk.

Septītā diena. Esmu izbesījusies, rupji runājot. Ja nestrādāju, jūtos kā nīkule, neko nepadarījusi. Esmu prom tikai septiņas dienas un lietas, par kurām man nevajadzētu uztraukties un pat domāt mani tomēr ir nevilšus uzmeklējušas. Es precīzāk pati sāku par tām domāt, jo aizliedzu draugiem, radiem man stāstīt par to, kas notiek Latvijā, lai es pilnvērtīgi varētu atpūsties. Un tagad, kad draudzene man uz vēstuli atbild tikai- jā viss ir labi, tad man jāsāk domāt, kas tiek noklusēts. Jā, zinu tas ir stulbi, jo man gribas būt tur, jo tik daudz kas notiek un es neesmu... esmu egoistiska cūka!