Es laikam nemūžam nemainīšos. Pirms nedēļas sev apsolīju, ka izbeigšu ākstīties savā bohēmiskajā dzīvē, dauzīties no vienas gultas uz otru, pielikšu punktu visam, kas varētu slikti ietekmēt manas attiecības ar otro pusīti. Tikko sapratu- kāpēc gan, man tas būtu jādara?! Ja mani iemīlēja tādu kāda esmu, tad kāpēc man tagad būtu jāmainās, jo vairāk neapmierina mana neatkarīga un dīvainā personība?! Nu nē... mani ir grūti pārkost! Es labāk notēlošu, nekā būšu tā kas neesmu. Es negribu apspiest sevi, tikai tāpēc, ka kādam no tā paliek vieglāk. Zinu, ka man ir pielāgošanās problēmas, bet tāpēc jau es tagad nepārdzīvošu!

Eju pakaļ šampanietim!

Jā, the Streets viennozīmīgi ir vieni no maniem mīļākajiem izpildītājiem!
Šodien esmu viena. Pilnīgi viena.. neviens nenāk mājās un nevienam šeit nav māju. Dzeru šampanieti... Ko es svinu? Neko. Savu vientulību, darba pieplūdumu, pavasara drudzi, kas ir visus pārņēmis, jo savādāk runa ietu tikai un vienīgi par krīzi. Un vai manī ir šis drudzis? Jā, izpaužas temperatūrā un alkās pēc skūpstiem
Viena no manām dzīvēm ir beigusies un es nezinu kā es turpināšu dzīvot, jo tas nozīmē, ka daļa manis ir mirusi. Vienas nedēļas laikā esmu piedzīvojusi tik daudz vilšanos- pārsvarā tuvākajos draugos, un tik daudz atzīšanās- pat ne vārdos, tikai pietiek ar acīm, lai viss taptu skaidrs.
Vēl viens malks. Trešā glāze.

Un man atsūtīja tik fantastiskas bildes no nedēļas nogales, bet es nevaru tās nevienam rādīt un man žēl, jo ja varētu es lielītos un rādītu visiem! Savādāk tas būtu pārpratums un neviens nesaprastu tā mirkļa izjūtas.
Visam vajadzēja būt mazliet vieglāk. esmu cilvēks- sieviete, kas visur redz mīlestību (sava veida naivums) un tagad nav neviens, kas man dāvātu mīlestību, vai pat es... nav pat iemīlēšanās un tas man trūkst, jo savādāk jūtos izžuvusi, ieslīgusi darbā un rupalās, kurām nevajadzētu būt.
Traki ir tad ja tu neesi nevienam vajadzīgs, bet vēl trakāk ir tad, kad tev neviens nav vajadzīgs. Un pašlaik tas notiek ar mani. Nespēju piespiest sevi.

un piektdien... es iemīlējos, bet.. alkohols man ir liedzis atcerēties šī cilvēka seju.
nāks jauna diena, jauni piedzīvojumi!

Sorit pamodos neticami (patiesi neticami, jo esmu no tam gulavam, kuras vienmer pamostas ap pusdienas laiku un vel pie tam pagados izkapt vienmer ar kreiso kaju no gultas) agri un ar patiesam neticamu labu garastavokli. Domaju, ka sis sajutas ir tikai atspaids no patikama sapna, ko redzeju nakti (ne, nestastisu, savadak nepiepildisies)un lai cik jocigi tas ari nebutu ari pe dusas, brokastim, pirmas rita cigaretes un ari pie drebju skapja, kurs vienmer man saboja garastavokli- ne tikai no ritiem- jutos vel joprojam fantastiski!
Es nepukojos uz parbazto transporta lidzekli, neskreju pakal saulesbrillem, kad sapratu, ka aizmirsu tas majas tiesi uz galdina pie ardurvim un ari visu celu lidz darbam smaidiju. Tik ilgs laimes mirklis... visas dienas garuma un ari tagad man vel nav bijis ilgi. :) Sodien ari darba iztiku bez stresa, lai gan ar papildus darbiem, tomer paveicu visu neticami isa laika un paspeju vel papusdienot kopa ar draudzeni. Un visu laiku es smaidiju un mani kaut kas klusu gavileja!
Es vakar nosolijos laut visam ritet savu gaitu. Vai es butu iemilejusies, pasai to nezinot?! Sodien jutu skatienus- ja es izskatijos lieliski. Atzistu! Lai gan man reti ir sajuta, ka izskatos slikti.
Un tagad es planoju vakarinas (es neizcelos ar izcilam kulinara prasmem, bet ja nu sanak?)savam dzivokla biedram (vins netisam ir ari mans bijusais virietis ar kuru pavadiju skaistus 2,5 gadus, bet kopa sakam dzivot kad izskiramies), velos vinu iepriecinat savadak vins ir vienigais, kurs rupejas par manu uzturu un izskatu, varbut laiks atdarit ar to pasu!
Ja! Sodien esmu patiesam LAIMIGA!!!!

Ak, darga! Sapriecajies, vai ne?!
Ja, sapriecajos. Un? Ne jau man pirma un pedeja vilsanas si menesa laika. Ceru, ka pedeja (isteniba, klusa ceriba runa mani tik skali, ka gribas vinai ar kabataslakatinu aizbazt muti). Velos, lai vins paliek. Cik viriesi no manis aizbrauks?! Vai patiesam nemaku paradit- paliec?!!!!!!
Un vel.. so man nemaz isti nevajag, vienkarsi esmu stulbene, kura vins viesa ceribas uz nakotni. Gaidu pedejo randinu ar so milzi, kamer vina privata dzive vel ir daudz maz slepjama.

Si nebija mana nedelas nogale. Loti jocigi bija satikt draugu, kurs ilgi arsteja nervus un kurs tagad pat raustas, kad vinam pieskaras. Loti jocigi bija satikt bernibas draugu, kurs ir kluvis par iespejams skaistako virieti kadu esmu redzejusi. Un loti jocigi bija redzet katru vakaru manu draudzeni raudam, radot konfliktsituacijas, kuras vina pati nevelejas izprast. Loti jocigi bija skupstities ar puisi, ar kuru berniba velejos piedzivot savu pirmo skupstu. Un tad vel loti jocigi bija stridi. Mes visi visu laiku stridejamies. Jocigi bija dzert visu ko dod, bet nepiedzerties un ta no ceturtdienas. Jocigs bija ari nogurums, pilnigs bezspeks pat nedejojot, pat neskraidot nekur vienkarsi sezot drauga viesistaba un nolokojoties ka viens trakais stasta par to, ka vins aplaistisies ar benzinu, jo it ka vinu draudzene pameta. Tikai, kur vins dabutu benzinu?!

Un beidzot laikam ir iestajies pavasaris, lai gan laika viri sola vel nejauku salu.

Un sodien ir sieviesu diena. Mans virietis ir aizmirsis mani apsveikt. Ceru, ka vins izliekas, ka ir aizmirsis.

Kapec es gandriz katru dienu izjutu tik nozelojamas, plososas skumjas?!
Velns!! Es tacu esmu darijusi visu, lai es butu laimiga. Darbs, majas, draugi, mana laime, vinu laime, bet tik un ta...
Celojuma laika nedomaju gandriz ne par ko (aha, atkal meloju). Centos aizmirsties, atpusties fiziski un garigi, atbraukt atpakal ka no jauna piedzimusi. Ja! Atbraucu fiziski loti labi atputusies- sartums vaigos, speks kaulos un energijas piepludums, kuru veicinaja mans vesalais organisms. Garigi... Lavos pasapmanam un visu parejo apmanam (man iet lieliski, jutos fantastiski, esmu pardomajusi katru dzives punktu, katru nepreizo soli, kurus nenozeloju, viss kartiba (un man, protams, smaids uz lupam un mana dzives ballite turpinas)).
Nenoliegsu, pirmas divas, tris dienas biju emocionali pacilata- nesena dzimsanas diena un veljoprojam nedzesamas atminas no atputas, prieks par darbu, idejam.
Cik nozelojami butu gausties par virieti! Un man ta negribas zeloties, stastit.. vins to vins sito! Ka lai savadak paskaidroju sev- pedeja laika pat ar sevi no sirds nespeju izrunaties. Kur vel ne, ja ne seit, bet te jau noteikti pietiek banalitasu vai ari jauno rakstnieku ar metaforam, epitetiem un parspilejumiem parbaztiem tekstiem no kuriem pusi nevar saprast, kuros pat nav jausamas logikas, kur nu telainiba, lai lasitaju galvas rastos attels pec kura vadities lasot. UHHHH... mazliet labak. Gribeju dzest ara, bet ta butu nodeviba pret sevi, vismaz rakstot nemelot.
Ok.
Vins mani draza virtuve. (Iesakumam)(Ir pagajusi gandriz nedela, ja runajam par laiku cik ilgi jau es negribu atcereties so notikumu, bet ja atceros saucu sevi par "stulbene", vairakas reizes skali majas, chukstus, ja atceros, ka esmu ielas. Vilciena sezot es parasti samiedzu acis un papurinu galvu, jo cenos aizgainat skatu, kurs pazibsni mana acu prieksa no ta vakara.)
Mes sarunajam so aktu. (Luk, ari sakas mana ta vakara kludas viena pec otras).
Sarunajam so aktu, atzimejot manu atbrauksanu. Tas notika ta:
"Mes sodien milesimies?"
"Kapec tu uzdod tik stulbu jautajumu, ja zini, ka tas nenotiks!" es atbildeju ielejot glaze vel mazliet brendija, atzisos es taja mirkli jau flirteju ar vinu, lai gan man ar vinu nav jaflirte- es esmu ta, kura ir neglabjami iemilejusies, vins ir tas, kurs, kad ir nepieciesams mani izmanto, ikdiena mes skaitamies tuvi draugi, tadi, kuri var izrunaties, tadi, kuru draudzibas saites nav parraujamas, tadi, kuri viens otram palidzes, savaks, ja vajadzes jebkura mirkli. Smiekligi. Ja, smiekligi, bet tadas jocigas attiecibas mums ir, lai gan es esmu visas acis izraudajusi del vina (meloju, mazliet pabimbaju, kad uzzinaju, ka vinam ir dama, uz vienu nakti- cita, ne es), vins ir bijis greizsirdigs (te gan nemeloju, vins parasti pienak klat un pasaka- "par so mes vel parunasim" vai ari "viss!" vai ari "ble, es to chali nositisu")
"Tapec, ka tam ir laiks. Es sodien palieku te." un punkts, it ka varetu but savadak. Atzisos atkal, es zinaju, ka manu "ne" vins sapratis pareizi un tas notiks.
Mes abi esam tikai tris reizes gulejusi. Visas esmu nozelojusi. Pirmo, jo parguleju ar draugu, otro, jo man jau bija radusas jutas, treso, jo biju sveti nosolijusies, ka tresas nebus.
Ka nu nebija. Gandriz nebija. Mana ta vakara taktika bija piedzerties un iet gulet. Neizdevas- vins mak pieskatit savu mantu.
Gajam majas pec ballites un apmainijamies ar dazadiem zakajumiem vienam pret otru. Tovakar ari sastridejamies.
Majas ielidam gulet, atzisos es nespeju vinam nogulet blakus, jo vina elpa mana pakausi padara mani traku, rokas un brutali maigie pieskarieni liek pasai vinam kapt virsu.
Un tagad pie sakuma.
Es turedamies pie ledusskapja lavos vinam. (Ka mes nokluvam lidz virtuvei, kas to lai zin. Process ka jau sekss bija lielisks (ja nu vienigi mani neapmierina vina "beigsanas" atrums, ne parak atri, bet ne ari ilgi)un tad totali salds miegs)
Rits.
Ka parasti- visa diena kopa, pusdienas, sarunas (neka no ieprieksejas nakts).
Un tas viss mani dzen izmisuma!!!
It ka nekas sarezgits. Ja tas notiktu ar draudzeni es viennozimigi so lietu atrisinatu, bet ja ar mani, tad neko nespeju padarit.
Teiksu atklati, man palika vieglak, ka visu uzrakstiju, jo savadak tas mani krajas visas sis dienas un lenam saruga mani, tagad man pat gaisaks skats uz to visu ir.
Es skatos uz so visu ar vesu pratu, bet kad sis situacijas atkartojas es vienkarsi saku nogurt.

Kāpēc man tik ļoti patīk galvaspilsētas? Esmu apmāta ar lielām pilsētām- Rīga liekas maza. Un tik un tā katru rītu izejot trauksmainajās ielās, es pieķeru sevi smaidot. Aizvakar smaidīju, jo biju vēl lielākā pilsētā, kura mani ierāva tik ļoti sevī, ka nepagurusi vazājos pa to, dzēru kafiju, pirku lietas, kuras iespējams nelietošu un staroju, jo biju iemīlējusies..
Vakar nosvinēju šaurā ģimenes lokā savu apaļo jubileju, bet jutos tā... it kā pasaule grieztos tikai ap mani, lai gan mums ar mammu jubilejas ir vienā dienā. Visu dienu gatavoju un vakarā biju pagurusi, īsti pat nespēju vairs nesapratu- cik ilgi var šī diena vilkties?! Fantastiski! Visiem novēlu dzimšanas diena tik skaistas un siltas.. 
Šīs vēl nepagājušās desmit dienas man liekas tik garas. Jūtos nebijusi mājās jau mēnesim, jo katra diena ir tik piesātināta, pat pārāk.

Septītā diena. Esmu izbesījusies, rupji runājot. Ja nestrādāju, jūtos kā nīkule, neko nepadarījusi. Esmu prom tikai septiņas dienas un lietas, par kurām man nevajadzētu uztraukties un pat domāt mani tomēr ir nevilšus uzmeklējušas. Es precīzāk pati sāku par tām domāt, jo aizliedzu draugiem, radiem man stāstīt par to, kas notiek Latvijā, lai es pilnvērtīgi varētu atpūsties. Un tagad, kad draudzene man uz vēstuli atbild tikai- jā viss ir labi, tad man jāsāk domāt, kas tiek noklusēts. Jā, zinu tas ir stulbi, jo man gribas būt tur, jo tik daudz kas notiek un es neesmu... esmu egoistiska cūka!

Cik jocīgi būt tik tālu no mājām! Internets mūs vieno, tas ir viennozīmīgi, jo tieši šobrīd lasot, rakstot latviski nemaz nejūtos, ka esmu svešā vietā un mans tiešais mērķis ir bijis aizbraukt atpūsties. Smieklīgi! Trīs nedēļu garumā skandēju, ka braucu atpūsties, ka beidzot atpūtīšos, sakopošu spēkus, sakārtošu domas un aizmirsīšu uz desmit dienām nebūšanas. Beigās dabūju ņemt līdzi darbu un internetu, kurš ir mans nelaimju cēlonis! Draugi un draudzenes var mani dabūt rokā ik pa piecām minūtēm un viņiem (tā pat kā man) nemaz neliekas, ka esmu aizbraukusi un, ka mūs šķir tūkstošiem kilometru. Reāli mēs nevaram viens otru aptaustīt, bet toties saziņa ir palikusi tieši tā pati, kas iepriekš... un arī tad mēs nesūdzējāmies, ka nevarējām viens otru satikt. It kā jau varējām, bet mums bija pārāk liels slinkums, lai izkustētos no savas dzīves, ja tā ir tik ērta te pat- mājās, pie datora un ar visu iespējamo informāciju, kas ir atrodama peles klikšķa attālumā.

Es priecājos, ka varēju aizbraukt. Man ir dotas šīs desmit dienas, lai kaut cik aizmirstu Rīgu un pēdējo divu mēnešu notikumus. Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai aizmirstu? Kad mūsu sirds atsakās no redzētā? Ar desmit dienām pietiek, lai no jauna iemācītos dzīvot, ja ne dzīvot, tad vismaz mazliet pamainītu dzīves stilu?

Šī ir otrā diena no desmit. Vēl ir palikušas tikai astoņas un man priekšā apaļa jubileja. Es nejūtos ne vecāka, ne nobriedušāka, tikai baidos, ka līdz nākamajai lielajai jubilejai nebūšu sasniegusi neko vērā ņemamu, lai ar sevi patiesi spētu lepoties. Pašlaik manī šis maksimālisms un prieks par katru sasniegumu, par katru jaunu mīlestību un iespēju, bet vai tad es tāpat priecāšos?!

Esmu lielas izvēles priekšā, kura man ir jāpieveic šajās nu jau astoņās atlikušajās dienas. Un es nezinu, bet es nebaidos. Pat no nepareizas izvēles, jo kļūdīties ir cilvēcīgi un es neesmu vēl nožēlojusi nevienu savu nepareizi izdarīto izvēli, jo tā vedīs mani tik un tā kur citur! Jūs ticat liktenim? Es ticu, patiesi!

Šodien biju fantastiski skaistā baznīcā! Man ļoti reti sanāk aiziet uz baznīcu, bet šodien pat ne piespiedu kārtā, bet sanāca ieiet, jo tā nebija Latvijas baznīca, bet cita, gan arhitektūra, gan sajūta, ne par cita Dieva klātbūtni, Viņš ir tas pats jebkur es ietu, bet gan viņu, šīs citas tautas aura, viņu lūgsnas, viņu kristības, bēres un kāzas. Tās bija citas sajūtas, cita enerģija un miers mani caurstrāvoja. Es ticu Dievam, bet no baznīcas es iznācu tā pati un sapratu, ka iespējams, man vajadzēja nevis aplūkot interesanto baznīcu, bet gan vairāk vērsties tieši pie Viņa.

Man topā šovakar mierīga un liriska mūzika. Esmu palikusi sapņotāja un apcerētāja. Nedomāju par Rīgu, par cilvēkiem, domāju par viņu un sevi, un vēlreiz vairāk par sevi un beigās tikai par sevi, jo šeit sev esmu tikai es. Pat ar visu darbu un plašsaziņas līdzekli internetu, bet tomēr, esmu šeit viena pati, jūras zilos palagos, sarkanās treniņbiksēs un baltā halātiņā, ar savām domām. Viennozīmīgi atgriezīšos es cita, ar jaunākajām kolekcijām, kuras veikalos nav vēl pieejamas, ar jaunu dvesmu no modes, jaunām domām, uzskatiem un pieredzi!

Un esam tik talu viens no otra. Pat domas mus skir kosmisks attalums, tur ir visums, meness un saule, zvaigznes un musu atminas.

Sodien investeju nakotne, iegadajos jaunu datoru. Si nedela man ir bijusi panikusi, pat darba man visi gul un mana aktiva prieksniece knapi spej plakstinus vala noturet.
Nekas, rit nedelas nogale.. un mes atkal telosim milakos. Ikdiena pat neparminot ne varda, bet nakti izrunajam dzivi..

Un mes atkal telojam milakos.

Es domaju, ka ir but vientulam, visu pamestam un aizmirstam. Ne, es neesmu aizmirsta, mani neviens nav nav pametis, tikai man pasai liekas, ka esmu pamesta..sevis pamesta. Vini man apkart ir tik daudz un tik un ta man kads trukst.

Es sodien iemilejos. Ja, vins man uz dazam stundam deva sparnus un es jau atkal jutos aizmirsta. Tikai tapec, ka vins ir satikts uz paris stundam un iespejams pedejo reizi. Un ta vienmer, iegribas, iedomas un pec dienas esmu jau cita un man blakus cits.
Un visvairak es ilgojos pec ta, kurs man dod sparnus ikreiz, kad esam blakus, ejot, viena gulta vai ari katrs sava pilsetas gala, tikai musu balsis, katram sava vada gala. Es dzirdu tikai ieelpu un izelpu, un zinu, ka mes velamies but un mazliet izlikties, lai si kaut saruna butu skaistaka, ko esam piedzivojusi.
Un tomer... sodien es iemilejos un aizmirsu par vinu, kuru patiesam velos, tadel jutos briva.

Sarunaju randinu pec pusgada partraukuma!!! :D Esmu tik patikami satraukta, tikai ceru, ka man nebus steidzigu darbu, lai atkal to atceltu! Yuuuhuuu! es nezinu kadel, bet esmu loti prieciga! un mani ir tik patikams satraukums par iespejamo radinu, un sonakt laikam neaizmigsu, jo es esmu velreiz saku tik prieciga! es tik loti velos redzet jaunus cilvekus!

Tikko kartigi izraudajos! Noskatijos Kidulthood un Adulthood, labs britu razojums. Nezinu, kadel bet dazas so filmu vietas man likas tik pazistamas, pieredzetas un pat lika tirpam izskriet caur kermeni. Ja kads ir redzejis filmu Kids, piedod, bet briti soreiz parsit lielo Ameriku ar lielisku un galvenais loti realistisku filmu. Man pat asaras bira.

Un laikam tadel esmu iemilojusi grime music. :)

Man patik sodiena.
Vakar orgasma izkusu, un nezinaju pec tam raudat vai smieties. Viss mans klepis bija baudas pielijis un sodien vel atceroties, velos vel un vel, nekad nav gana un liekas, ka var but vel labak, atkariba.
Sodien mani nemiers, nezinu kur likties, piecelos agri- joga, darbs un jau esmu padarijusi lielako darbu tiesu, kas bija domats sim divam dienam. Vakar biju piesukusies pilna ar idejam, sodien bija laiks tas realizet.
Esmu iesakusi kardinali mainit dzivi. Ja ari kads no ta cietis (ne jau slikta nozime), tas mani neinterese, jo man ir jadzivo beidzot pasai, nevis javero no malas ka ta pati iet savu gaitu.

Sodien esmu majas.

Pec piektdienas, liekas, ka vairak vispar nevelos nevienu satikt. Tas bija nenormali. Man partruka filma- ka es aizgaju majas? Ka?! Un pec tam sestdien, lekcija stacija no jaunakas masas- vinai esot apriebies mani tadu redzet katru sestdienu. (sestdienas ir musu dienas, kad mes satiekamies, augusas kopa neesam. Agrak tikamies vasara un tad menesa laika atguvam zaudeto, tagad tas ir sestdienas) Es vinu saprotu, es sevi vairs ari nevelos tadu redzet. Tadel esmu pienemusi diezgan kardinalu lemumu, kuru realizeju jau vakar- mierigi paliku majas, ignoreju draugus, izsledzu telefonu un stradaju. Visu izdariju ka agrakais darbaholikis, kurs sedeja mani ieksa jau menesus divus, izdariju visu ar pardomu, kartigi, smalks darbins man padevies, velreiz un velreiz parskatiju ka man ir izdevies. Pec tam jutu fizisku nogurumu, atdevu sevi visu.

Sodien svetdiena, atlavos mazliet ilgak pagulet un tagad veroju ka mana jaunaka masa- mazliet pedantiski, macas. Mana diena ir iesakusies ar ar britu grime aizsaceju Wiley- I was lost, atbilstosi manam si briza stavoklim. Man ir jaatkopjas, jo jutu, ka organisms vairs nespej turet, so manu nenormalo dzivesritmu- ikdiena darbaholike, kura sez pie darba lidz pedejam, nedelas nogales, rupji runajot, traka kuce. mmm... ta ir sevis dragasana.
Domaju, ka man beidzot butu jasatiek cilvei,kuri uz mani gaida jau pusgadu, bet es ka tada iedomiga maita atrunajos, censos aizmirst, ka man patiesam vajadzetu ar siem cilvekiem satikties, jo vini man agrak tik daudz tika devusi. Piemeram, mana bernibas draudzene- ka vinai tagad iet? un kas ar vinu ir noticis?

Esmu dazreiz tik nozelojama, man kauns. Ka es vareju tik nepareizi sastadit savas prioritates?

Guleju vanna un klausijos pionieri. Logiski, mana topa augsgala jau vesalas cetras dienas. "sis mans lovsongs kaut mesls es".
Manam datoram nedarbojas garumzimes, kas mana darba ir diezgan nozimigs punkts. Stulbums, kaut ko vakar sacakareju.
Sodien vakara atkal dosos uz otro dzivi. Esmu gatava nedelas nogalei. Atkal trauksme uz Caka ielas, kura man patik labak ka Barona iela, lai gan barona ielai ir tads romantisms, tadel dazreiz pa nakti patik vienkarsi pastaigaties, patik brugis, patik ekas un sis ielas aura. Uz Caka ielas es nekad nejutos vientula, vienmer masinas, trauksme, bet Brivibas iela- ne, kaila un nepatikama!

Sodien man daleji briva diena, mazliet ilgak paguleju, nomainiju dusu pret karstu vannu, sakopos.

Vakar runaju ar draudzeni un abas viennozimigi piekritam faktam, ka tiesi ziema ir tadas ilgas pec milestibas, un ne jau tadas prastas, bet gan skaistas, siltas un ar visam jutam. Pavasaris vairak vai mazak ir seksa gadalaiks un roza brilles pasas no sevis pieaug pie acim.

Kāpēc vīrieši iekāpjot kādā transporta līdzeklī vai arī ieejot veikalā attaisa vai nu jakas pogu vai rāvējslēdzēju- ne pilnībā, bet gandrīz līdz nabai? Šīs dienas novērojums "korķī", trolejbusā.

Lai gan esmu ļoti agri mājās, esmu pārgurusi un vismazāk gribas turpināt strādāt, bet man gribas arī padarīt vairāk, lai nedēļas nogalē varu atpūsties, aiziet ar dāmām padejot, mazliet izvēdināt galvu, lai mani atkal aizved ziemas piknikā uz mangaļsalu! :)

Es šausmīgi vēlos uzpīpēt! Jā es smēķēju, dzeru un esmu pat bijusi aizrāvusies ar dažādām nelegālām lietām, kuru pretīgums un daudzās atziņas par tām, lika man tās aizmirst un turpināt dzīvot daudzmaz pilnvērtīgu dzīvi, nevis sapistu.

Es šodien iemīlējos! :) paldies, Dievam, ka mana atkarība ir mūzika. Agrāk nebiju liela latviešu hip hopa piekritēja, jā mazliet paklausījos Gustavo, mazliet no Kurta, mazliet pat no Ozola (kurš mani tagad savā izaugsmē pārsteidz), bet nekas mani tā nepaķēra. šodien uzgāju netīšām jau dzirdētus puišus no Kreisā krastā, bet nu šī dziesma Pionieris- Nāc man līdzi, nezinu bet man paķēra, nespēju beigt klausīties. Strādāju diezgan nopietnā iestādē, bet šodien atļāvos mazliet skaļāk pagriezt datora skaļruņus un savu priekšnieci pie šīs dziesmas atkārtojuma pieradināju.

Labi, laikam nespēju bez cigaretes divas stundas, cenšos mazliet samazināt izpīpēto cigarešu skaitu, man ieteica jogas pasniedzējs.
Joga ir viena laba lieta. Vienmēr jūtos tik svaiga, tik jauna, tik atbrīvojusies un brīva, mierīga.

Es vēlos randiņu. nav jau tā, ka netieku aicināta, bet man neviens un nekur neapmierina. Es parasti nespēju neatstāt sekas. Mana draudzene manus pielūdzējus sauc par maniem upuriem un tētis mani nosauca par sievieti-vampu. Mani viņi ļoti aizvainoja. Es biju apvainojusies labu laiku, kamēr viņi neatvainojās. Es nezinu, bet man šādus apvainojumus ir grūti pieņemt. Jā, dažreiz man patik būt tai, kurai ir, tai kura iet, tā kura var atļauties visu (ne jau naudiskā nozīmē). Man patīk, bet vai mani dārgie draugi nav kādreiz padomājuši cik fuckin vientuļa es īstenūbā dažreiz jūtos?! Jā, man ir mans mākslinieks, kuram esmu kā ēna ikdienā, kā pelīte telefonā, kā statuss, ja viņš vēlas no kādas tikt vaļā un es atzīšos, jā viņš man arī! Man laikam ir mazliet lielummānija, kas mani dažreiz smacē nost. Un dažreiz man ir tik ļoti vienalga, ka es patiešām slīgstu darbalkoholismā, dažreiz es ņemu un aizbraucu, pazūdu uz nedēļu vai vasarās viena braucu apceļot Eiropu. Jā, un man tas patīk, lai gan dažreiz, kad gribu patiešam nesarežģītas lietas, visdabīgākās un parastākās lietas mani draugi skatās uz mani kā uz traku! Un uzmācas ar jautājumiem, kas ar tevi?tu nenākis? tev nav temperatūra? tu patiešām to vēlies? Mani draugi ir pieraduši, ka man uz viņiem ir vienalga. Jā, ir. Viņi ļauj man būt tāda kāda es vēlos būt, bet dažreiz viņi vienkārši nesaprot, piemēram, man šodien paprasīja draudzene- Kā tev var būt nogurums?! Tu taču tikko sāki strādāt. Jā, man nebija garīgais, bet vai tādēļ par mani ir jāuztraucas? Es arī nogurstu, es arī kādreiz negribu un nevaru. Lai gan manā leksikā reti parādās vārds nevaru. Ir tikai negribu. :)
Man uz maniem draugiem ir vienalga, bet viņi ir pieraudši, ka es kā tāda atvērta grāmata varu viņiem palīdzēt jebkurā jautājumā, lai gan savu draudzeņu attiecību problēmās man riebjas iesaistīties. Viņas gan manējās iesaistās ar lielāko prieku un vēl paķer līdzi visā stāstā manus dažus labus. Kāpēc? Un tad visi uztraucas. Kā tev var būt vienalga?! IR. un tā vienmēr ir bijis. Es nespēju ilgāk sevi piespiest palikt pie kāda ja pēc minūtes viņš vairs nav mans tips. JĀ, es meklējos (varbūt tas izklausās dzīvnieciski, manai draudzenei nepatīk šis apzīmējums- viņa lieto tādus apzīmējumu- tu meklē Lielisko, lielo mīlu mūža mīlu blā blā blā! NĒ, es meklējos, kā kuce, kas nav atradusi partneri un ir pietiekami veca, lai to darītu un pārāk jauna, lai ražotu sīkos, meklētu lielo mīlu un vēl visu pārējo!)
Un vispār es patiešām vēlos randiņu- pavisam vienkāršu un neko sarežģītu. Varbūt uz kino vai arī uz kafeinīcu uz kakao... :) vai arī nekur neiešu, bet gaidīšu mājās mākslinieku, kurš mani turot tik garā pavadā (es viņu), ka iespējams drīz mums katram būs sava suņu būda.


:)

Kad man bija kādi 10 gadi es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ar roku, kladē, kurai priekšā bija atslēdziņa. Rakstīju līdz pat 2008.gada 30.decembrim, tikai nu jau šī klade bija diezgan parasta, bet pilna ar piesātinātiem ikdienas stāstiņiem. Lai cik jocīgi tas nebūtu, vienmēr vēlējos, lai man dienasgrāmatu kāds atrod un izlasa. Atceros, ka biju sastrādājusi kādas muļķības visas tās pieraksīju, dažreiz speciāli atstāju vaļā, lai mamma ierauga. Jā, mamma ieskatījās, bet neudzrošinājās lasīt. Kāpēc, nezinu! Laikam biju viņas ausīm labāko izstāstījusi un pašu sliktāko viņa nemaz nevēlējās redzēt un dzirdēt. Un man laikam viņu patika spīdzināt...

Man patīk interneta dienasgrāmatas. Visiem ir pieeja.

šodien aizgulējos. Un atkal es nesteidzos ar iešanu dušā un ģērbšanos. Pēc manām domām, rīti ir jābauda, laiski žāvājoties jāstaigā pa māju, kamēr miegs izkrīt un ķermenis pierod atrasties vertikālā stāvoklī. Esot šāda čamma, es ne reizi neesmu neko nokavējusi. Godīgi sakot, man pašai nepatīk ja kavē. Piemēram, vakar es ļoti laicīgi biju gatava strādāt, bet man bija jāgaida, jo manas iesniegtās idejas nebija vēl apstiprinātas un tas mani kavēja! Vēlējos ar degsmi ķerties pie darba, bet mana degsme pamazām apsīka kad nācās patiešām kādas divas stundas uzgaidīt. Tagad ar minimālu degsmi, man ir kaudze darbu, plus vēl manas apstiprinātās idejas. Ja es mācētu uzrakstīt, uzrakstītu pa krieviski- papala! :)

šodien jūtos tik bērnišķīga.

Tikko atvēru žalūzijas. Man patīk, ka no rītiem debesis ir tādas mazliet vēsi zilas. Jūtos kā pavasarī,lai gan tas vēl aiz kalniem!
Vakar pārstrādājusies, protams, es vēlējos seksu. Mans dārgais Mākslinieks(esam kopā jau trīs gadus, bet pašlaik mūsu attiecībās ir klusuma fāze, mēs vai nu neesam mājās, kad otrs ir, vai arī vienkārši mums negribas sarunāties un mēs nodarbojamies ar seksu, jā mēs dzīvojam kopā, bet es šaubos vai no kādam no mums vēl ir kādas jūtas, tā ir drīzāk abpusēja vienošanās, es braucu strādāt uz šejieni, viņš tāpat, katram no mums ir vēl pa dzīvoklim, agrāk tika turēti kā atkāpšanās ceļš, tagad tā ir gandrīz mana pastāvīgā dzīvesvieta)es arī pēc kāda laika uzprasījās uz kaut ko romantiskāku un vieglāku. Mīlējoties, lai cik stulbi tas arī nebūtu, sapratu, ka mani tas neuzbudina, un tad es sāku domāt, kad mani vispār pēdējo reizi kāds uzbudināja. Skrēju cauri visiem ar kuriem man pēdējo pusgadu bijis sekss... Tie bija Mākslinieks, un vēl kādi četri puiši, bet tikai viens, viens man lika justies kā es jutos agrāk, kad man kāds puisis pieskārās. Tad vēl no četriem viens bija tāds, kurš man vēl joprojām ir ļoti tuvs cilvēks, kaut kur dziļi, dziļi man pret viņu ir diezgan spēcīgas jūtas, bet viņš arī man nesniedza to, ko vēlējos.
Un tad es vakar tā padomāju, kam ir jābūt, lai tu tiktu seksuāli uzbudināta? Piemēram, es iemīlos ļoti strauji un savās jūtos esmu diezgan traka, nevis uzmācīga vai maniakāla, bet kaislīga, bet es diezgan ātri arī zaudēju interesi par savu objektu. Mākslinieks man apnika pēc gada, bet man bija žēl aiziet. Kāpēc? Man bija tik labi ar viņu gultā, bija labi arī mājās un mēs esam vēl joprojām diezgan labi draugi, mums vienmēr būs par ko papļāpāt. Tādēļ, arī es mazliet uzkavējos. Es šajos trīs gados esmu iemācījusies dzīvot divas dzīves. Esot pie viņa, jūtos labi, man patiešām nav vajadzīgas sarunas, pietiek ar to, ka viņš ir. Te ir mierīgi un man ir laiks strādāt domāt, ārdīties, bet tad ir tā otra dzīve, otrā dzīvoklī, rīti skrienot pa čaka ielu uz darbu, vakari ar draudzenēm un trakas nedēļas nogales, kurās esmu sastrādājusi amorālas lietas. Un tad es sapratu, manas divas dzīves traucē man baudīt vienu īsto, reālo!

Nē, es neesmu par jaunas dzīves uzsākšanu. es to nemaz nevaru atļauties, jo es ārprātīgi mīlu savu darbu! Es vienkārši apvienošu tās.

Lai gan man ir darba līdz ausīm. Es ņemšu šodien mazliet brīvdienu, vismaz daļu no šīs dienas, man tik un tā labās domas un darba spars rodas tieši vakaros.

Un tagad gan uz dušu! :)

Man nekad nav patikusi ziema. Jūtos tik sastingusi. Jauns gads, jauni darbi (milzīgs daudzums darba) un es tik ļoti vēlos, lai mani nodarbina līdz pēdējam, kad atnākot mājās jūtos nokausēta, gribu, lai tagad ziemā man būtu tas pats karstākais laiks, kas vasarā.

Draugi mani dažreiz sauc par darbaholiķi, lai gan nemaz nejūtos ieslīgusi darbaholismā, it īpaši tagad pēc šīm garajām brīvdienām! Liekas, ka neesmu neko darījusi mēnešiem ilgi. šorīt piecēlos, lai uzsāktu traku darba nedēļu, bet tagad sēžu un velku laiku līdz iešu dušā, velku laiku, lai brauktu uz pilsētu. Pirmo reizi pēc tik ilgas pauzes piecēlos astoņos no rīta (vēl pusstundu mocījos, lai tiktu ārā no gultas), parasti gan cēlos ap divpadsmitiem vai pat vieniem un jutos salauzta un diena arī izpista, jo nav jēgas pēcpusdienā uzsākt jaunus darbus!

Vēl mazliet vēlos aizmirsties. Vecgada vakars un nakts nebija tā skaistākā- es pati jā, bet mana uzvedība, attaisnojos ar mēnešreizēm, kuras man par laimi bija, tādēļ tās pāris (mazliet vairāk kā pāris) šampanieša glāzes mani normāli nogāza. Nevaru atbrīvoties no tās sajūtas, ka daļu no vakara neatceros, tikai to, ka sacēlu pamatīgu jezgu! Nevaru atcerēties, ko pateicu, ko izdarīju un man nepatīk tas, ka nenožēloju ne kripatiņas no izdarīta, jo nav jau ko īsti nožēlot un kuram gan negadās piedzerties, nokrist un paraudāt, iet mājās uz nākamo kvartālu un pa to laiku nomaldīties, atkal nokrist, uzplēst zeķbikses un novilkt zābakus, iet basām kājām mājās ar zābakiem rokās un asiņojošu celi. No rīta esi pamodies, jauna diena, jauns gads un visi sūdi aiz muguras, tikai draugu mazā ķiķināšana aiz muguras (it kā viņi būtu svētie un nekad no kāda pasākuma nebūtu atnākuši mājās pilnīgā lupatā un nekad nebūtu darījuši apkaunojošas lietas, jā vīriešiem tas ir piedodams, bet ko darīt jaunai sievietei, kura cenšas baudīt dzīvi, neticot morālei, principiem un nožēlai?)!

mm.. man laikam palika mazliet vieglāk pēc sarunas ar sevi.

Es negribu atvērt žalūzijas, liekas, ka ielauzīsies aukstums, jo aiz loga viss ir tik balts, kādēļ balts nevar būt silts?

Man laikam laiks iet dušā! :)