Jā, the Streets viennozīmīgi ir vieni no maniem mīļākajiem izpildītājiem!
Šodien esmu viena. Pilnīgi viena.. neviens nenāk mājās un nevienam šeit nav māju. Dzeru šampanieti... Ko es svinu? Neko. Savu vientulību, darba pieplūdumu, pavasara drudzi, kas ir visus pārņēmis, jo savādāk runa ietu tikai un vienīgi par krīzi. Un vai manī ir šis drudzis? Jā, izpaužas temperatūrā un alkās pēc skūpstiem
Viena no manām dzīvēm ir beigusies un es nezinu kā es turpināšu dzīvot, jo tas nozīmē, ka daļa manis ir mirusi. Vienas nedēļas laikā esmu piedzīvojusi tik daudz vilšanos- pārsvarā tuvākajos draugos, un tik daudz atzīšanās- pat ne vārdos, tikai pietiek ar acīm, lai viss taptu skaidrs.
Vēl viens malks. Trešā glāze.

Un man atsūtīja tik fantastiskas bildes no nedēļas nogales, bet es nevaru tās nevienam rādīt un man žēl, jo ja varētu es lielītos un rādītu visiem! Savādāk tas būtu pārpratums un neviens nesaprastu tā mirkļa izjūtas.
Visam vajadzēja būt mazliet vieglāk. esmu cilvēks- sieviete, kas visur redz mīlestību (sava veida naivums) un tagad nav neviens, kas man dāvātu mīlestību, vai pat es... nav pat iemīlēšanās un tas man trūkst, jo savādāk jūtos izžuvusi, ieslīgusi darbā un rupalās, kurām nevajadzētu būt.
Traki ir tad ja tu neesi nevienam vajadzīgs, bet vēl trakāk ir tad, kad tev neviens nav vajadzīgs. Un pašlaik tas notiek ar mani. Nespēju piespiest sevi.

un piektdien... es iemīlējos, bet.. alkohols man ir liedzis atcerēties šī cilvēka seju.
nāks jauna diena, jauni piedzīvojumi!