Cik jocīgi būt tik tālu no mājām! Internets mūs vieno, tas ir viennozīmīgi, jo tieši šobrīd lasot, rakstot latviski nemaz nejūtos, ka esmu svešā vietā un mans tiešais mērķis ir bijis aizbraukt atpūsties. Smieklīgi! Trīs nedēļu garumā skandēju, ka braucu atpūsties, ka beidzot atpūtīšos, sakopošu spēkus, sakārtošu domas un aizmirsīšu uz desmit dienām nebūšanas. Beigās dabūju ņemt līdzi darbu un internetu, kurš ir mans nelaimju cēlonis! Draugi un draudzenes var mani dabūt rokā ik pa piecām minūtēm un viņiem (tā pat kā man) nemaz neliekas, ka esmu aizbraukusi un, ka mūs šķir tūkstošiem kilometru. Reāli mēs nevaram viens otru aptaustīt, bet toties saziņa ir palikusi tieši tā pati, kas iepriekš... un arī tad mēs nesūdzējāmies, ka nevarējām viens otru satikt. It kā jau varējām, bet mums bija pārāk liels slinkums, lai izkustētos no savas dzīves, ja tā ir tik ērta te pat- mājās, pie datora un ar visu iespējamo informāciju, kas ir atrodama peles klikšķa attālumā.

Es priecājos, ka varēju aizbraukt. Man ir dotas šīs desmit dienas, lai kaut cik aizmirstu Rīgu un pēdējo divu mēnešu notikumus. Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai aizmirstu? Kad mūsu sirds atsakās no redzētā? Ar desmit dienām pietiek, lai no jauna iemācītos dzīvot, ja ne dzīvot, tad vismaz mazliet pamainītu dzīves stilu?

Šī ir otrā diena no desmit. Vēl ir palikušas tikai astoņas un man priekšā apaļa jubileja. Es nejūtos ne vecāka, ne nobriedušāka, tikai baidos, ka līdz nākamajai lielajai jubilejai nebūšu sasniegusi neko vērā ņemamu, lai ar sevi patiesi spētu lepoties. Pašlaik manī šis maksimālisms un prieks par katru sasniegumu, par katru jaunu mīlestību un iespēju, bet vai tad es tāpat priecāšos?!

Esmu lielas izvēles priekšā, kura man ir jāpieveic šajās nu jau astoņās atlikušajās dienas. Un es nezinu, bet es nebaidos. Pat no nepareizas izvēles, jo kļūdīties ir cilvēcīgi un es neesmu vēl nožēlojusi nevienu savu nepareizi izdarīto izvēli, jo tā vedīs mani tik un tā kur citur! Jūs ticat liktenim? Es ticu, patiesi!

Šodien biju fantastiski skaistā baznīcā! Man ļoti reti sanāk aiziet uz baznīcu, bet šodien pat ne piespiedu kārtā, bet sanāca ieiet, jo tā nebija Latvijas baznīca, bet cita, gan arhitektūra, gan sajūta, ne par cita Dieva klātbūtni, Viņš ir tas pats jebkur es ietu, bet gan viņu, šīs citas tautas aura, viņu lūgsnas, viņu kristības, bēres un kāzas. Tās bija citas sajūtas, cita enerģija un miers mani caurstrāvoja. Es ticu Dievam, bet no baznīcas es iznācu tā pati un sapratu, ka iespējams, man vajadzēja nevis aplūkot interesanto baznīcu, bet gan vairāk vērsties tieši pie Viņa.

Man topā šovakar mierīga un liriska mūzika. Esmu palikusi sapņotāja un apcerētāja. Nedomāju par Rīgu, par cilvēkiem, domāju par viņu un sevi, un vēlreiz vairāk par sevi un beigās tikai par sevi, jo šeit sev esmu tikai es. Pat ar visu darbu un plašsaziņas līdzekli internetu, bet tomēr, esmu šeit viena pati, jūras zilos palagos, sarkanās treniņbiksēs un baltā halātiņā, ar savām domām. Viennozīmīgi atgriezīšos es cita, ar jaunākajām kolekcijām, kuras veikalos nav vēl pieejamas, ar jaunu dvesmu no modes, jaunām domām, uzskatiem un pieredzi!