Pec piektdienas, liekas, ka vairak vispar nevelos nevienu satikt. Tas bija nenormali. Man partruka filma- ka es aizgaju majas? Ka?! Un pec tam sestdien, lekcija stacija no jaunakas masas- vinai esot apriebies mani tadu redzet katru sestdienu. (sestdienas ir musu dienas, kad mes satiekamies, augusas kopa neesam. Agrak tikamies vasara un tad menesa laika atguvam zaudeto, tagad tas ir sestdienas) Es vinu saprotu, es sevi vairs ari nevelos tadu redzet. Tadel esmu pienemusi diezgan kardinalu lemumu, kuru realizeju jau vakar- mierigi paliku majas, ignoreju draugus, izsledzu telefonu un stradaju. Visu izdariju ka agrakais darbaholikis, kurs sedeja mani ieksa jau menesus divus, izdariju visu ar pardomu, kartigi, smalks darbins man padevies, velreiz un velreiz parskatiju ka man ir izdevies. Pec tam jutu fizisku nogurumu, atdevu sevi visu.

Sodien svetdiena, atlavos mazliet ilgak pagulet un tagad veroju ka mana jaunaka masa- mazliet pedantiski, macas. Mana diena ir iesakusies ar ar britu grime aizsaceju Wiley- I was lost, atbilstosi manam si briza stavoklim. Man ir jaatkopjas, jo jutu, ka organisms vairs nespej turet, so manu nenormalo dzivesritmu- ikdiena darbaholike, kura sez pie darba lidz pedejam, nedelas nogales, rupji runajot, traka kuce. mmm... ta ir sevis dragasana.
Domaju, ka man beidzot butu jasatiek cilvei,kuri uz mani gaida jau pusgadu, bet es ka tada iedomiga maita atrunajos, censos aizmirst, ka man patiesam vajadzetu ar siem cilvekiem satikties, jo vini man agrak tik daudz tika devusi. Piemeram, mana bernibas draudzene- ka vinai tagad iet? un kas ar vinu ir noticis?

Esmu dazreiz tik nozelojama, man kauns. Ka es vareju tik nepareizi sastadit savas prioritates?