Kad man bija kādi 10 gadi es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ar roku, kladē, kurai priekšā bija atslēdziņa. Rakstīju līdz pat 2008.gada 30.decembrim, tikai nu jau šī klade bija diezgan parasta, bet pilna ar piesātinātiem ikdienas stāstiņiem. Lai cik jocīgi tas nebūtu, vienmēr vēlējos, lai man dienasgrāmatu kāds atrod un izlasa. Atceros, ka biju sastrādājusi kādas muļķības visas tās pieraksīju, dažreiz speciāli atstāju vaļā, lai mamma ierauga. Jā, mamma ieskatījās, bet neudzrošinājās lasīt. Kāpēc, nezinu! Laikam biju viņas ausīm labāko izstāstījusi un pašu sliktāko viņa nemaz nevēlējās redzēt un dzirdēt. Un man laikam viņu patika spīdzināt...

Man patīk interneta dienasgrāmatas. Visiem ir pieeja.

šodien aizgulējos. Un atkal es nesteidzos ar iešanu dušā un ģērbšanos. Pēc manām domām, rīti ir jābauda, laiski žāvājoties jāstaigā pa māju, kamēr miegs izkrīt un ķermenis pierod atrasties vertikālā stāvoklī. Esot šāda čamma, es ne reizi neesmu neko nokavējusi. Godīgi sakot, man pašai nepatīk ja kavē. Piemēram, vakar es ļoti laicīgi biju gatava strādāt, bet man bija jāgaida, jo manas iesniegtās idejas nebija vēl apstiprinātas un tas mani kavēja! Vēlējos ar degsmi ķerties pie darba, bet mana degsme pamazām apsīka kad nācās patiešām kādas divas stundas uzgaidīt. Tagad ar minimālu degsmi, man ir kaudze darbu, plus vēl manas apstiprinātās idejas. Ja es mācētu uzrakstīt, uzrakstītu pa krieviski- papala! :)

šodien jūtos tik bērnišķīga.

Tikko atvēru žalūzijas. Man patīk, ka no rītiem debesis ir tādas mazliet vēsi zilas. Jūtos kā pavasarī,lai gan tas vēl aiz kalniem!
Vakar pārstrādājusies, protams, es vēlējos seksu. Mans dārgais Mākslinieks(esam kopā jau trīs gadus, bet pašlaik mūsu attiecībās ir klusuma fāze, mēs vai nu neesam mājās, kad otrs ir, vai arī vienkārši mums negribas sarunāties un mēs nodarbojamies ar seksu, jā mēs dzīvojam kopā, bet es šaubos vai no kādam no mums vēl ir kādas jūtas, tā ir drīzāk abpusēja vienošanās, es braucu strādāt uz šejieni, viņš tāpat, katram no mums ir vēl pa dzīvoklim, agrāk tika turēti kā atkāpšanās ceļš, tagad tā ir gandrīz mana pastāvīgā dzīvesvieta)es arī pēc kāda laika uzprasījās uz kaut ko romantiskāku un vieglāku. Mīlējoties, lai cik stulbi tas arī nebūtu, sapratu, ka mani tas neuzbudina, un tad es sāku domāt, kad mani vispār pēdējo reizi kāds uzbudināja. Skrēju cauri visiem ar kuriem man pēdējo pusgadu bijis sekss... Tie bija Mākslinieks, un vēl kādi četri puiši, bet tikai viens, viens man lika justies kā es jutos agrāk, kad man kāds puisis pieskārās. Tad vēl no četriem viens bija tāds, kurš man vēl joprojām ir ļoti tuvs cilvēks, kaut kur dziļi, dziļi man pret viņu ir diezgan spēcīgas jūtas, bet viņš arī man nesniedza to, ko vēlējos.
Un tad es vakar tā padomāju, kam ir jābūt, lai tu tiktu seksuāli uzbudināta? Piemēram, es iemīlos ļoti strauji un savās jūtos esmu diezgan traka, nevis uzmācīga vai maniakāla, bet kaislīga, bet es diezgan ātri arī zaudēju interesi par savu objektu. Mākslinieks man apnika pēc gada, bet man bija žēl aiziet. Kāpēc? Man bija tik labi ar viņu gultā, bija labi arī mājās un mēs esam vēl joprojām diezgan labi draugi, mums vienmēr būs par ko papļāpāt. Tādēļ, arī es mazliet uzkavējos. Es šajos trīs gados esmu iemācījusies dzīvot divas dzīves. Esot pie viņa, jūtos labi, man patiešām nav vajadzīgas sarunas, pietiek ar to, ka viņš ir. Te ir mierīgi un man ir laiks strādāt domāt, ārdīties, bet tad ir tā otra dzīve, otrā dzīvoklī, rīti skrienot pa čaka ielu uz darbu, vakari ar draudzenēm un trakas nedēļas nogales, kurās esmu sastrādājusi amorālas lietas. Un tad es sapratu, manas divas dzīves traucē man baudīt vienu īsto, reālo!

Nē, es neesmu par jaunas dzīves uzsākšanu. es to nemaz nevaru atļauties, jo es ārprātīgi mīlu savu darbu! Es vienkārši apvienošu tās.

Lai gan man ir darba līdz ausīm. Es ņemšu šodien mazliet brīvdienu, vismaz daļu no šīs dienas, man tik un tā labās domas un darba spars rodas tieši vakaros.

Un tagad gan uz dušu! :)

Kāpēc vīrieši iekāpjot kādā transporta līdzeklī vai arī ieejot veikalā attaisa vai nu jakas pogu vai rāvējslēdzēju- ne pilnībā, bet gandrīz līdz nabai? Šīs dienas novērojums "korķī", trolejbusā.

Lai gan esmu ļoti agri mājās, esmu pārgurusi un vismazāk gribas turpināt strādāt, bet man gribas arī padarīt vairāk, lai nedēļas nogalē varu atpūsties, aiziet ar dāmām padejot, mazliet izvēdināt galvu, lai mani atkal aizved ziemas piknikā uz mangaļsalu! :)

Es šausmīgi vēlos uzpīpēt! Jā es smēķēju, dzeru un esmu pat bijusi aizrāvusies ar dažādām nelegālām lietām, kuru pretīgums un daudzās atziņas par tām, lika man tās aizmirst un turpināt dzīvot daudzmaz pilnvērtīgu dzīvi, nevis sapistu.

Es šodien iemīlējos! :) paldies, Dievam, ka mana atkarība ir mūzika. Agrāk nebiju liela latviešu hip hopa piekritēja, jā mazliet paklausījos Gustavo, mazliet no Kurta, mazliet pat no Ozola (kurš mani tagad savā izaugsmē pārsteidz), bet nekas mani tā nepaķēra. šodien uzgāju netīšām jau dzirdētus puišus no Kreisā krastā, bet nu šī dziesma Pionieris- Nāc man līdzi, nezinu bet man paķēra, nespēju beigt klausīties. Strādāju diezgan nopietnā iestādē, bet šodien atļāvos mazliet skaļāk pagriezt datora skaļruņus un savu priekšnieci pie šīs dziesmas atkārtojuma pieradināju.

Labi, laikam nespēju bez cigaretes divas stundas, cenšos mazliet samazināt izpīpēto cigarešu skaitu, man ieteica jogas pasniedzējs.
Joga ir viena laba lieta. Vienmēr jūtos tik svaiga, tik jauna, tik atbrīvojusies un brīva, mierīga.

Es vēlos randiņu. nav jau tā, ka netieku aicināta, bet man neviens un nekur neapmierina. Es parasti nespēju neatstāt sekas. Mana draudzene manus pielūdzējus sauc par maniem upuriem un tētis mani nosauca par sievieti-vampu. Mani viņi ļoti aizvainoja. Es biju apvainojusies labu laiku, kamēr viņi neatvainojās. Es nezinu, bet man šādus apvainojumus ir grūti pieņemt. Jā, dažreiz man patik būt tai, kurai ir, tai kura iet, tā kura var atļauties visu (ne jau naudiskā nozīmē). Man patīk, bet vai mani dārgie draugi nav kādreiz padomājuši cik fuckin vientuļa es īstenūbā dažreiz jūtos?! Jā, man ir mans mākslinieks, kuram esmu kā ēna ikdienā, kā pelīte telefonā, kā statuss, ja viņš vēlas no kādas tikt vaļā un es atzīšos, jā viņš man arī! Man laikam ir mazliet lielummānija, kas mani dažreiz smacē nost. Un dažreiz man ir tik ļoti vienalga, ka es patiešām slīgstu darbalkoholismā, dažreiz es ņemu un aizbraucu, pazūdu uz nedēļu vai vasarās viena braucu apceļot Eiropu. Jā, un man tas patīk, lai gan dažreiz, kad gribu patiešam nesarežģītas lietas, visdabīgākās un parastākās lietas mani draugi skatās uz mani kā uz traku! Un uzmācas ar jautājumiem, kas ar tevi?tu nenākis? tev nav temperatūra? tu patiešām to vēlies? Mani draugi ir pieraduši, ka man uz viņiem ir vienalga. Jā, ir. Viņi ļauj man būt tāda kāda es vēlos būt, bet dažreiz viņi vienkārši nesaprot, piemēram, man šodien paprasīja draudzene- Kā tev var būt nogurums?! Tu taču tikko sāki strādāt. Jā, man nebija garīgais, bet vai tādēļ par mani ir jāuztraucas? Es arī nogurstu, es arī kādreiz negribu un nevaru. Lai gan manā leksikā reti parādās vārds nevaru. Ir tikai negribu. :)
Man uz maniem draugiem ir vienalga, bet viņi ir pieraudši, ka es kā tāda atvērta grāmata varu viņiem palīdzēt jebkurā jautājumā, lai gan savu draudzeņu attiecību problēmās man riebjas iesaistīties. Viņas gan manējās iesaistās ar lielāko prieku un vēl paķer līdzi visā stāstā manus dažus labus. Kāpēc? Un tad visi uztraucas. Kā tev var būt vienalga?! IR. un tā vienmēr ir bijis. Es nespēju ilgāk sevi piespiest palikt pie kāda ja pēc minūtes viņš vairs nav mans tips. JĀ, es meklējos (varbūt tas izklausās dzīvnieciski, manai draudzenei nepatīk šis apzīmējums- viņa lieto tādus apzīmējumu- tu meklē Lielisko, lielo mīlu mūža mīlu blā blā blā! NĒ, es meklējos, kā kuce, kas nav atradusi partneri un ir pietiekami veca, lai to darītu un pārāk jauna, lai ražotu sīkos, meklētu lielo mīlu un vēl visu pārējo!)
Un vispār es patiešām vēlos randiņu- pavisam vienkāršu un neko sarežģītu. Varbūt uz kino vai arī uz kafeinīcu uz kakao... :) vai arī nekur neiešu, bet gaidīšu mājās mākslinieku, kurš mani turot tik garā pavadā (es viņu), ka iespējams drīz mums katram būs sava suņu būda.


:)