| |
[20. Maijs 2012|00:31] |
Man vairumā gadījumu nepatīk veci cilvēki, droši vien tādēļ, ka viņi man atgādina par to, ka arī es nebūšu mūžīgi jauns. Taču reizēm veci cilvēki ir tik gaiši, tik mierpilni, ka pat nav bail novecot.
Šorīt redzēju vienu šādu kungu pastā - knapi kustējās, bet kādu auru viņš izstaroja... Tā arī turpināju smaidīt visas dienas garumā.
4 stundas nosēdējām studijā. Ar mūziku kā ar jebkurām attiecībām - pēc ilgas šķiršanās vienam pie otra jāpierod. Teju 3 gadi nav joka lieta - grūtāk saspēlēties. Bet man tik ļoti tā visa pietrūka.
Un visbeidzot kaķis, ko satiku mājupceļā - gāja pār ielu tikai, kad iedegās zaļā gaisma.
Šodienu varētu ielikt grāmatā kā lapu herbārijam. |
|
|
| Sieviešu problēmas |
[27. Apr 2012|12:42] |
Aizvakar bija visai uzjautrinoša, bet tajā pat laikā skumja situācija.
Ieplānota prezentācija - runa par cipariem ar daudz nullēm, līdz ar to džinsas/t-krekls ir pilnīgi out of the question un pat uzvalks bez kakla saites cauri neiet. Un man, kā īstai dāmai taču uz prezentāciju vajag vismaz jaunu kaklasaiti.
Uzspīlēju sev virsū uzvalku un aidā pa veikaliem sev saitīti meklēt. Lieki teikt, ka izvēle nekāda, bet ne jau šis fakts mani aizkustināja tik ļoti, lai es veiktu šo ierakstu cibā. Jautrākā daļa bija tad, kad vienā veikalā pie manis pieripinājās "pārdevēja-konsultante" un tā kā man jau bija manāmi apnicis neveiksmīgais kakla saišu medīšanas process, uz jautājumu "Vai varu jums kā palīdzēt?" es atbildēju "Jā, protams! Man vajadzētu kaklasaiti šim uzvalkam" "Kādu?" "Es gribu kaut ko interesantu - krāsas, faktūras vai raksta ziņā. Vēlams zilos vai zilganpelēkos toņos. Spilgti zilas vasaras debess krāsā būtu vispār ideāli." Laikam jau pēc pēdējās frāzes meitene saprata, ka ar pilnīgu psihopātu viņai runāt negribās, sarāvās cik vien tas bija fiziski iespējams un klusiņām aizlīda pie kolēģes uz kasi, nebilstot ne vārda.
Ar nostaļģiju atcerējos San Francisko, kur ieejot veikalā un, atbildot uz jautājumu "How can I help you?" es teicu "I would like a three piece suit," čalītis pašiverējās apkārt, atnesa precīzi manu izmēru (bez jautāšanas) un vēl piekomentēja, ka šis redz labāk piestāvēšot manai krāsu paletei, bet tas tur toties daudz praktiskāks ikdienas valkāšanai, jo mazāk burzās.
Tā lūk man gāja ar pārdevēju-konsultantu, ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par kases operatori.
Ak jā kaklasaiti nopirku - divas! |
|
|
| |
[18. Apr 2012|12:48] |
Vakar bija pirmā reize, kad universitātē studenti ne tikai neklusēja, bet man atsevišķos brīžos bija jāpārkliedz viņu diskusijas.
Tā lūk notiek, kad:
1. Klasiskas lekcijas vietā iedod kaut ko praktiski padarīties
2. Par katru labu jautājumu vai atbildi iedod konfekti
3. Visus pieceļ kājās
Lieki teikt, ka jutos reāli kruta. |
|
|
| Rīta pārdomas |
[5. Apr 2012|11:11] |
Pa ceļam uz darbu radio NABA mani aplaimojas ar Ex Animā. Pirms gadiem 10 es rakstīju recenziju par viņu EP priekš alternative.lv (Šķiet tikai pirms pāris dienām redzēju Ilzes vizītkarti grāmatu plauktā). Bet ne jau šis fakts mani mulsina. Es aizdomājos par to, ka bērni, kuri sāka iet 1. klasē, kad es beidzu vidusskolu nu jau paši šogad pabeigs 12. klasi.
Savādi - es nebūt nejūtos tik vecs.
Ak jā... un Ex Animā - http://www.youtube.com/watch?v=_8-dKdv5YeE |
|
|
| |
[26. Mar 2012|17:47] |
Man šķiet, ka es apjaušu cik pārdzīvojumiem bagāta ir mana dzīve tikai tad, kad kādam to atstāstu. Normālgadījumā es eksistēju konkrētā mirklī un reti atskatos uz iepriekšējo dienu/nedēļu/mēnešu notikumiem un analizēju kā es esmu reaģējis katrā konkrētajā gadījumā.
Nav daudz lietu par/no kurām es baidītos. Es par daudz ko satraucos, bet baidīties... tas gan ne. Toties pagājšnedēļ es tiešām sabijos, tāda sajūta man ir bijusi tikai dažas reizes mūžā - kad bailes fiziski paralizē ķermeni. Capoeiras seminārā bija arī bērnu (4-8 gadi) treniņi. Kāds piecgadnieks pēc skata teica, ka grib redzēt kā met salto (jeb kūleni gaisā, kā viņš to nosauca). Mestre teica, ka viņš uzmetīs tikai ja sīkais arī ir ar mieru to atkārtot. Mestre pieceļās, uzmet salto atmuguriski, aiziet apsēsties vietā, jau aizmirsis par savu joku un turpina stāstījumu. Tikmēr pieceļas sīkais, izskrien zāles vidū, palecas un izliecas gaisā. Tajās sekundes simtdaļās es saprotu, ka tūlīt pa zāles grīdu būs izsmērētas smadzenes vai vismaz lauzta spranda, bet nevaru ne pakustināt kājas, lai pieskrietu viņam klāt, ne iekliegties, lai kāds cits to izdarītu. Sīcis kaut kādā mistiskā veidā pamanās neapvelties augšupēdu un piezemējas uz kājām. Bet tā kā salto apmest tomēr neizdevās - puika mēģina vēlreiz... un vēlreiz. Pēc 3. reizes tomēr kāds viņu noķēra. |
|
|
| Lai neaizmirstu |
[26. Mar 2012|14:42] |
|
Visa Rīga man pie kājām spēlē paslēpes ar pavasari. |
|
|
| Es atvainojos, bet sasāpējis |
[16. Feb 2012|10:55] |
Cienījamie cilvēki, ejiet ka jūs visi dirst!
Es varu tikai svētlaimē uzgavilēt, ka informāciju par apkārtējo pasauli smeļos tikai un vienīgi no internetiem. Droši vien jau sen būtu pārdebilizējies, ja ar referenduma jautājumiem mani bombardētu arī no radio un TV. Vai tiešām kādam var ienākt prātā, ka saucot cilvēkus par nodevējiem, rusofobiem, idiotiem, ir iespēja mainīt vai ietekmēt viņu viedokli attiecībā uz balsojumu?
Es savu viedokli turu savās biksēs, tāpēc lūdzu, cienījamie Latvijas iedzīvotāji, ielociet savu ļengano pedofīla diņķi atpakaļ biksēs un aizpogājiet bikšupriekšu! BĻAĢ! |
|
|