|
26. Mar 2012|17:47 |
Man šķiet, ka es apjaušu cik pārdzīvojumiem bagāta ir mana dzīve tikai tad, kad kādam to atstāstu. Normālgadījumā es eksistēju konkrētā mirklī un reti atskatos uz iepriekšējo dienu/nedēļu/mēnešu notikumiem un analizēju kā es esmu reaģējis katrā konkrētajā gadījumā.
Nav daudz lietu par/no kurām es baidītos. Es par daudz ko satraucos, bet baidīties... tas gan ne. Toties pagājšnedēļ es tiešām sabijos, tāda sajūta man ir bijusi tikai dažas reizes mūžā - kad bailes fiziski paralizē ķermeni. Capoeiras seminārā bija arī bērnu (4-8 gadi) treniņi. Kāds piecgadnieks pēc skata teica, ka grib redzēt kā met salto (jeb kūleni gaisā, kā viņš to nosauca). Mestre teica, ka viņš uzmetīs tikai ja sīkais arī ir ar mieru to atkārtot. Mestre pieceļās, uzmet salto atmuguriski, aiziet apsēsties vietā, jau aizmirsis par savu joku un turpina stāstījumu. Tikmēr pieceļas sīkais, izskrien zāles vidū, palecas un izliecas gaisā. Tajās sekundes simtdaļās es saprotu, ka tūlīt pa zāles grīdu būs izsmērētas smadzenes vai vismaz lauzta spranda, bet nevaru ne pakustināt kājas, lai pieskrietu viņam klāt, ne iekliegties, lai kāds cits to izdarītu. Sīcis kaut kādā mistiskā veidā pamanās neapvelties augšupēdu un piezemējas uz kājām. Bet tā kā salto apmest tomēr neizdevās - puika mēģina vēlreiz... un vēlreiz. Pēc 3. reizes tomēr kāds viņu noķēra. |
|