| Jelgava 94 |
2. Sep 2013|16:22 |
Es neatceros iepriekšējo reizi, kad es būtu paņēmis rokās grāmatu un atlaidis tikai tad, kad izlasīts pēdējais burts.
Reizēm viss vienkārši sakrīt... ejot pa ielu dzirdi "Heart Shaped Box"; interneta plašumos uzduries bijušās klases biedrenes prātuļojumiem par to "redz kādi mēs toreiz bijām", to visu ilustrejot ar In Utero skaņu celiņu; un, visbeidzot, vienīgā grāmata, kas nav sapakota pārcelšanās kastēs izrādās "Jelgava 94", ko saņēmu dāvanā ar tekstu "Tur esot par Nirvanu, gan jau ka tev būs interesanti." Un tas viss 2 dienu laikā. Taču, visticamāk, visi šie notikumi ir gaužām nesaistīti un manas smadzenes post factum piešķir nozīmi tikai tam, kam vēlas. Tieši tāpat kā es pavisam skaidri atceros kā uzzināju par Kobeina nāvi, neskatoties uz to, ka tolaik nemaz nezināju kas viņš tāds ir. Tā bija zīmēšanas stunda - Lindai mugurā bija zili rūtains flaneļa krekls un rokā avīze (šķiet "LaBa"). Sintija, savā rūtainā zaļā kreklā ļoti sabēdājās.
Kad, dažus gadus vēlāk, es pirmo reizi dzirdēju Nirvanu, es sapratu, ka šī mūzika precīzi atspoguļo to, kā es jūtos. Un, kā jau daudziem tā laika tīņiem, mūzika kļuva par svarīgāko manas dzīves sastāvdaļu un Kurts - par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem manu pasaules uzskatu veidošanā...
Bet grāmata ir krietni plašāka nekā Nirvana. Grāmata ir par manu paaudzi, grāmata ir par mani - toreiz un tagad. Un lai arī man ir aizdomas, ka nebūtu gluži korekti vilkt tiešas paralēles ar pašu autoru, kur nu vēl ar mani - netieši, emocionālā līmenī es to visu izjūtu līdz kaulam. Ja arī tas nenotika ar mani - tas varēja. Par leģendāro Biržu esmu dzirdējis tikai nostāstus, toties man bija Viva Zwei un video maģis, kurā tika rakstīts raidījums Virus. Ja kārotie CD jau bija visai brīvi pieejami Latgalītē, tad Cannibal Corpse un Satyricon klipus varēja redzēt tikai Virus ietvaros... vai pie Modra, kad es atstiepu rūpīgi rakstītās video kasetes. Es nekad neesmu pīpējis un tikai nesen uzzināju, kas ir vīns "Mīkla", toties "Sātans" bija katras piektdienas kārotākais dzēriens - kā jau īstam metālistam pienākas. Tā sāpe, kas vijas visam cauri... Bezcerība, dusmas uz visu pasauli, vēlme būt atšķirīģam un tajā pat laikā piederēt vismaz kaut kam... tas viss ir tik pazīstami.
Laikam būtiskākā atšķirība starp mani un Joņevu ir tikai tā, ka viņam "metāla dzīve" beidzās līdz ar nenotikušo Sinister koncertu (arī to nez kāpēc atceros ļoti spilgti - biju ļoti vīlies, lai arī nemaz neplānoju iet), bet man tā turpinājās... vismaz virspusēji - man joprojām ir gari mati, es piepildīju sapni par savu grupu, pat vairākām... Bet tur arī ir mūsu atšķirības beidzas.
Šobrīd, padsmit gadus vēlāk es prātoju - kāpēc gan man nepatīk hipsteri. Un priekš sevis formulēju, ka tā ir subkultūra, kura ir pārāk jauka. Viņi šēro un laiko, viņi vāc parakstus un iekopj piemājas dārzus. Es nesaprotu tīņus, kas nav dusmīgi. Man nav saprotama jaunatne, kas "nevardarbīgi pretojas" un sēž uz ielām. Viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai nebūtu jādara neko. Lai nejustos apdraudēti, lai nejustos aizvainoti un neaizvainotu kādu citu. Es saprotu izsistus stiklus, sadedzinātas miskastes, ķēdi pie sāniem un kasteti kabatā, fakučus garām braucošajiem autobusiem un "God is dead" uz sienām. Mēs kliedzām, mēs ārdījāmies, mēs kāvāmies par to, ko uzskatījām par savu.
Bet ko gan es esmu panācis? Es sēžu savā biroja krēslā un esmu pavisam organiski iekļāvies sistēmā kuru es pats tik ļoti nicīnāju, pret kuru cīnījos... Kaut gan cīņa ar tieši to arī aprobežojās - lecīgumu, pāris izsistiem logiem, alkohola lietošanu jebkurā pieejamā brīdī un sepņiem par to kā viss būs labāk. Vai tas ietekmēja pasauli vairāk nekā piemājas dārziņš? Droši vien pat mazāk, tomēr ir sajūta, ka toreiz bija īstā dzīvē ar asinīm, sāpi, draudzību līdz kapam un mīlestību līdz mūža galam. Tagad ir mērens plato, kad viss ir labi, bet tomēr nez kāpēc es alkstu tos ekstrēmus. Tomēr nez kāpēc man saskrien acīs asaras, lasot šo grāmatu.
Vēlreiz - noņemu cepuri un aplaudēju stāvus. |
|