| Once in a blue moon |
16. Apr 2013|19:42 |
Atmiņa ir fantastiska lieta. Pēdējā laikā sanāk aizdomāties par atmiņām un konkrētām ģeogrāfiskām vietām.
Vienas paliek atmiņā nemainīgas, citas - uznirst tikai tad, kad atrodies konkrētā vietā. Ar ko gan man varētu asociēties Imanta vai Bolderāja - guļamrajons paliek guļamrajons, tikai šīe abi ir tūplis (ierunājā Pļavnieku iemītnieks). Bet tad pamani TO māju un TO krustojumu un saproti cik daudz atmiņas un emocijas saistītas ar šo vietu, par kuras eksistenci jau sen biji aizmirsis. Un vēl ir vietas, kas atmiņā palikušas pavisam citādākas. Sākot ar Linčepingas universitāšu kompleksu, kas studiju laikā likās neaptverami milzīgs, moderns un viscauri kruts, bet pirms gada viesojoties likās "nasink spešal"; beidzot ar... beidzot ar divām garākajām ielām Rīgā - vismaz kādreiz man tā likās. Šodien, meklējot stāvvietu iegriezos Rūpniecības ielā aiz Viesturdārza. Ar ko gan man Rūpniecības iela asociējas? iDejas māja... varbūt Rimi? Nē, pabraucot garām vienai no ēkām, sapratu, ka tā ir garākā un nīstāka iela no manas pagātnes - ak, cik es ilgi pa viņu bridu, lai atrastu kursa biedra darba vietu un savāktu ģitāru. Tas parks taču bija nebeidzams, bet es - vasaras tveicē savā oranžajā džampsjūtā... Kas lika atcerēties aŗi otru garāko Rīgas ielu no manām pagātnes atmiņām - turpat blakus - Ganību dambi. Un lai arī šī iela objektīvi ir krietni garāka, ievērības cienīgs (ja neskaita divriteņa veikala meklējumus)ir tikai posms no Pētersalas līdz Lugažu ielai. Tas laikam bija agrs rudens, lai arī man nez kāpēc gribas domāt, ka tas bija pavasaris - pavasarī taču pieklājas iemīlēties. Es viņu pavadīju uz mājām, laikam jau mēnešbiļetes neesamības dēļ mēs gājām ar kājām kā nabaga studentiem pienākas un pastaiga bija tik gara un tik ļoti gribējās, lai iela nebeidzas nekad.
Lūk, kāda atmiņas raisās braucot ar atvērtu logu, klausoties regeju un meklējot stāvvietu - PAVASARIS!!! |
|