| 1960-1984 |
21. Nov 2010|20:48 |
Es tiešām nesaprotu, kāpēc man tik ļoti jāpiespiežās katru reizi, lai iestumtu sevī kripatiņu, kultūras, lai arī pēc tam es vienmēr esmu stāvā sajūsmā. Kāda ir recepte pret kūtrumu?
Jebkurā gadījumā, šodien biju uz šo te - http://www.artspace.riga.lv/lv/izstades/izstade?izspas=245 Bija pāris lietas, kuras man aizgāja pilnīgi garām - nesaprotu es heppeningu būtību un no opārta man tikai piemetās galvassāpes... Taču vairums bija ļoti, ļoti. Neskatoties uz manu nemīlestību pret fotogrāfiju, mīļākais darbs bija fotogrāfija ar mīmiem (ak nolādēta mana sliktā atmiņa uz vārdiem). Meitene fotogrāfijā izskatījās tik dzīva, ka roka tā vien stiepās noglāstīt viņas vaigu.
Citustarp kinētiskās skulptūras un atsauces uz NSRD atgādināja Hārdija Lediņa izstādi - http://www.artspace.riga.lv/lv/izstades/izstade?izspas=131 Kas, savukārt atsauca atmiņā to, cik savāda bija sajūta starp desmitiem fotogrāfiju vienā ieraudzīt savu māju un skolu pļavniekos. Dīvaini, ka katrai katrai padomijas ēkai neskatoties uz klonu līdzībi ir kāda sava iezīme, pēc kuras to var atpazīt. Ir māju sajūta. Ir prieks sirdī, ieraugot pazīstamu vietu.
Silti iesaku - atkal jau milzīgs materiāls pārdomām... ja vien pietiktu daiļrunības ar to padalīties. |
|