| Ārts |
27. Mar 2009|23:19 |
Modernā māksla... Man patīk modernā māksla, taču ne tāda kā modernie letiņu „mākslinieki”, kas ir bezbožno talantīgi, bet tādi, kam piemīt spēja būt pašironiskiem (vai vismaz man tā liekas). Manuprāt, šiem modernās mākslas darbiem, lai arī nenoliegšu, ka daži no tiem ir tiešām estētiski baudāmi, vislielākā pievienotā vērtība ir tieši ironizēšana par mākslu kā tādu.
Kopš brīža, kad tika izdomāts fotoaparāts, vajadzība pēc reālistiskas glezniecības ir atkritusi – kāpēc lai zīmētu to, ko daudz ātrāk un kvalitatīvāk var nofotografēt? Pirms gadiem X, kad es vēl mācījos skolā, es teicu, ka glezna ir vērtīga tikai tad, ja tur attēlots tas, ko nevar nofotografēt (ak, Dalī, Dalī...). Ar fotošopa ienākšanu katra razpizģaja mājā arī šī funkcija ir zudusi.
Ir daži mākslinieki, kurus es tiešām cienu – Vorhols, Dušamps, Malevičs – patiess radītājs ir kā Šiva – rada ar vienu savu esības daļu, iznīcinot ar otru. Šie trīs vīri kopā parādīja, ka „mākslu” radīt ir spējīgs katrs idiots, tādējādi nodarot mākslas pasaulei teju tikpat daudz ļaunuma kā Mārtiņš Freimanis Latvijas mūzikai un tieši tāpat kā Iļjiča mantojums joprojām kvēli deg katra postpadomju indivīda sirdī, kas uzskata, ka valsti var vadīt jebkura mājsaimniece. Ja nemaldos, tad ASV kādā tiesas procesā kā precedents tika noteikt, ka māksla ir jebkura darbība, objekts bla bla bla, ja to par mākslu atzīst tā radītājs un vēl vismaz viens cilvēks...
Bet par ko tas viss? Man šodien ienāca prātā, ka paši lielākie mākslinieki ir cilvēki, kas pērk šos pisuārus, melnos kvadrātus un zupas bundžas par miljoniem. Viņi ekstendē postmoderno domu maksājot absurdi milzīgas naudas summas par absurdiem darbiem. Es ļoti ceru, ka vismaz kāds no viņiem apzinās šo ironiju un reiz tiešraidē youtubē sadedzinās Maleviča melni kvadrātu. Es aplaudēšu stāvus.
Martini pudele vēl tikai pusē... stay tuned for more ruminations. |
|