|
Garās ziemas brīvdienas aizvadām pāķos.
Ziemsvētkus svinējām pie trušu omes (kurai jau labu laiku kā vairs nav trušu, bet no palamas jau tā vienkārši vaļā netiksi) un pēc tam pārbraucām uz saviem laukiem.
Pārbrauciens sanāca visai pasmags, to ceļa posmu, ko vasarā braucām stundu un piecpadsmit minūtes, tagad mērojām maķenīt vairāk kā divas stundas pa pakusušu ledu.
Pa ceļam vienu mašīnu uz trīsdesmit pat apdzinām...
Vakarā mazuļi piekusuši, krustdēliņš guļ gultā un raud - tam pēkšņi piemetušās visas medicīnai zināmās kaites, arī nelaimīgais ūdens ceļgalā.
Pēc kāda laika pie manis atnāk mana lielā zeltene, arī ber asaras kā pupas.
-Kas ir mazuli, ko tu raudi?
-Es nēēēgribu ar Kiki vienā gultā gulēēēt!!
-Kas notika, kāpēc negribi?
-Viņš visu laiku pīīīnkšķ!!!
Runājot (kārtējo reizi) par krustdēliņu, jāsaka, ka viņš ir ļoti īpašs puika.
Aizcilpo uz metrus divdesmi attālo ķemertiņu. Mēs sēžam virtuvē, jautrā čaloņā raujam katanu. Televizors runā fonā, arvienvārdsakot valda jautra murdoņa.
Pēkšņi man liekas, ka dzirdu kliedzienus. Pārējie krata galvas.
Drošs paliek nedrošs, izeju ārā. Tur atskan sirdi plosošs kliedziens "Āātnesiet man kāds papīīru!!!".
Es vienmēr esmu teikusi, ka puika ar savu balsi varēs stiklus griezt, bet to, ka iespējams no āra tualetes sakliegt cilvēkus mājā aiz divām duvīm?
Ja kāds stāstītu, neticētu viennozīmīgi!
Laikam tieši šādi rodas mīti par veļiem, kas staigā apkārt un meklē kaut ko. Ilzeskalna pagastam tagad būs savs spoks, kas meklē tualetes papīru... |