|
Bērni ir mūsu vecumdienu prieks un atsvars! Turklāt viņi palīdz tās arī ātrāk sasniegt...
Lielā māsa skolā sagrābstījusi vīrusu. Divas dienas dzīvoja mājās un krita mātei uz nerviem. Temperatūra svārstījas no 37-37.6 grādiem, ar ko pietiek, lai bērnu uz skolu nelaistu, bet nepietiek, lai viņš justos slims. Izolējām katru savā istabā, cerībā, ka mazā māsa nepaņems draņķi sev. Nepārtraukta īdēšana par garlaicību, kas galubeigās noveda pie pilnīgas istabas izārdīšanas (kad galīgi nav ko darīt, vienmēr paliek opcija saārdīt māju...). Tomēr vakar vakarā atnāca arī slimības augstākais punkts - 38.7, kas nozīmē, ka šodien amplitūda ir 38-38.5. Kas atkal nav pietiekami, lai bērns vienkārši gulētu, bet pilnīgi pietiek, lai būtu īgns, nejauks un dusmīgs uz visu pasauli...
No rīta, kamēr virtuvē malkoju kafiju, no abiem izolatoriem vienlaicīgi atskanēja brēcieni. No vienas istabas - "māām, atnes ūdentiņu". No otras "ēēē-āāā-īīī" (nāc-šurp-man-garlaicīgi), skaidrs, ka nots dienai ir noskaņota. Tētis tramīgu skatienu paķēra termokrūzi ar kafiju un nomurmināja: "Nu, ja kas, tu zvani! Es... es... tevi uzmundrināšu!"
Tā nu šo dienu aizvadām. Kamēr cepu lielajam plānās pankūkas, tikmēr mazais pārlaimīgs piestrādājis bikses tā, ka jānomaina visas kārtas un jāliek baļļā mazgāt. Kamēr cīnamies ar drēbju maiņu, lielais blēj, ka Grinčs beidzās, vajag bitīti maiju. Kamēr lieku bitīti maiju, tikmēr mazajam izrādās ēst sagribās tā, ka acīs cērtas.
Tajās piecās minūtēs, kad jocīgā kārtā iestājas klusums, māte sēž virtuves kaktiņā un neritmiski pierauj vienu aci.
P.S. Mazā māsa vakar atrada kājiņas!!! Abas varen gardas! |