|
Šonakt, kad pulkstenis bija nositis 00:43, mūs ar tēti sēdus gultā uzrāva lielā bērna kliedzieni. Lielākajam ienaidniekam nenovēlu dzirdēt savu bērnu TĀ kliedzam. Likās sirds pa muti izkāps ārā, uzdejos polku un ieleks atpakaļ, lai uzrautu kazačoku. Ainu bērna istabā uztvēru diezgan saraustīti - bērns kliegdams, trīcēdams skrien pretim, istaba slapja, akvārijā robs, televizors uz grīdas. Pirmie paskaidrojumi izklausījās tikpat juceklīgi, kā ieraudzītā aina "es aizgāju uz tualeti, atnācu atpakaļ, viņš pats novēlies uz grīdas". Sāku saprast, kas noticis, jo gulēt ejot jaunkundze palika omulīgi lobot granātābolu, sagriezusi TV šķērsām plauktā, lai varētu redzēt no rakstāmgalda. ( turpinājums te... ) |