 Nakts jampadracis | 28. Dec 2008 @ 19:10  |
|---|
Šonakt, kad pulkstenis bija nositis 00:43, mūs ar tēti sēdus gultā uzrāva lielā bērna kliedzieni. Lielākajam ienaidniekam nenovēlu dzirdēt savu bērnu TĀ kliedzam. Likās sirds pa muti izkāps ārā, uzdejos polku un ieleks atpakaļ, lai uzrautu kazačoku. Ainu bērna istabā uztvēru diezgan saraustīti - bērns kliegdams, trīcēdams skrien pretim, istaba slapja, akvārijā robs, televizors uz grīdas. Pirmie paskaidrojumi izklausījās tikpat juceklīgi, kā ieraudzītā aina "es aizgāju uz tualeti, atnācu atpakaļ, viņš pats novēlies uz grīdas". Sāku saprast, kas noticis, jo gulēt ejot jaunkundze palika omulīgi lobot granātābolu, sagriezusi TV šķērsām plauktā, lai varētu redzēt no rakstāmgalda.
Tātad atkal ņēmusies grozīt TV, nenoturējusi, tas žāvies un ar aso stūri tieši akvārijā.
Nu ko, apjēgusi notikušo, iesēdinājusi bērnu gultā, nomierinājusi, nopētījusi, vai nav sasitusies metos novērst katastrofas sekas. Te gan jāpiebilst, ka tas viss notika labi ja pusminūtes laikā un nevarētu teikt, ka mēs būtu baigi pamodušies. Tēvs aizlikās uz vannas istabu, atgriezās ar dvieli. Pēc brīža pazuda, šoreiz atgriezās ar Antonu un spaini (Antons - grīdas mazgājamais mopsis, kāpēc Antons, nav ne jausmas, to zina tikai trušu ome...). Īpaši nepievēršot uzmanību tēva, manuprāt absolūti neracionālajai rīcībai, sāku lasīt diskus no peļķes vidus, filosofēdama - ūdens maitā disku vai nē. Tad vienā brīdī apķēros, ko es te ap diskiem - televizors ta joprojām uz zemes ūdenī!!! Nopriecājos, ka ķīniešu cost-cutting ražošana reiz sevi ir attaisnojusi - TV krizdams ir izrāvies no visiem vadiem ārā, tā kā tie ir ielikti cik nu īsi iespējams, tādējādi pasargājot visus no īssavienojuma vai dies' pas' strāvas tesiena bērnam. Noliku TV žāvēties. Vērojot postažu ar sasisto akvāriju, lēnām, bet neatlaidīgi līdz manīm atnāca aklāsme, ka kaut kur ir jābūt zivīm. Lai vai kā mēs censtos tās iznīdēt, divas tomēr akvārijā dzīvoja. Uzmanīgi brienot pa slapjo paklāju, atradu samu. Nodomāju, ka beigtas zivis nav mana stihija, bet kādam tas ir jādara. Ņēmu samu, tas ar lielu brīnumu sāka spirināties. Daudz nedomādama, iemetu grīdas spainī, kur tētis bija jau pieslaucījis pāris litrus ūdens. Neons izrādījās ar tādu pašu desantnieka rūdījumu un dzīvs ielidoja pie sama. Vērojot abu zivteļu miglainos siluetus netīrajā ūdenī, kas saslaucīts no paklāja, sapratu, ka tur neizdzīvos pat mūsu zivis. Vērsos pie tēta ar jautājumu "A ko ar tām zivīm, viņas tak te nosprāgs?!" viņš uz mani palūrēja kā uz maķenīt ķertu un neatbildēja. Tajā brīdī bērns atjēdzies no pirmā šoka sāka vaimanāt kā pie raudu mūra "Mānas zivtiņāās, ārprāāc, ārprāāc!". Neko gudrāku nevarēdama izdomāt, aizsūtīju bērnu pēc katla ar ūdeni un ķēros ar sietiņu makšķērēt zivis ārā no grīdasspaiņa.
Kad zivis bija drošībā, sāku lasīt pa grīdu stiklus, konstatēdama, ka tie ir diezgan lielos gabalos, tā kā no savainošanās ar sīkiem stikla gabaliņiem arī esam veiksmīgi paglābušies. Tajā brīdī tētis neizturēja un apsauca mani, lai es tur nevazājos, tur stikli. Uz ko es tikpat loģiski atbildēju, ka tieši tos cenšos salasīt, bet vazājoties pa otru istabas galu to darīt būtu stulbi, uz ko viņš man atkal raidīja to pašu jocīgo skatienu. Kad manuprāt visu svarīgāko biju veikusi, gribēju palīdzēt tētim. Viņš teica, lai es ņemot to dvieli, ko viņš atnesa un slauku paklāju. Kad biju noskaidrojusi, vai viņš nav paņēmis manu jauno lillā dvieli, es dabūju strupu "Nē, zilo" un atkal to jokaino skatienu piedevās. Taču dvielis kā zemē iekritis. Pēc izmisīgiem meklējumiem, atradām to otrajā istabā. Kā viņš tur nokļuva, nav ne jausmas, mīļā miera labad nejautāju. Tā es paklāju slaucīdama, mēģināju aplēst aptuvenos zaudējumus - TV bija pāri 100Ls, akvārijs apmēram 50Ls, diski kādi pārdesmit lati, pēc zivīm sen debesis brēca... Tajā brīdī izlauzās tēta patiesā sāpe - "Padomā, cik izmaksās remonts, ja tie 20L ūdens satecēs kaimiņiem uz galvas!!!". Izklāstīju savu pārliecību, ka pāris spaiņu ūdens, izklāti vienmērīgi pa paklāju nevar tā vienkārši izsūkties cauri betona starpstāvu pārsegumam. Tētis tam nepiekrita, bet es nemetos diskutēt. Izkarināju žāvēties dvieļus, noliku gulēt lielo bērnu un likos kā lācene gulēt.
Šorīt konstatējām, ka TV rāda kā vajag, zivis katlā joprojām dzīvas, paklājs gandrīz sauss un kaimiņi ciemos nav nākuši. Pupa atteicās atdot kādam zivtiņas, vilka ārā savu krājkasi un pirka jaunu akvāriju. Pie reizes piepirkām vēl 4 neonus un jaunu smuku grunti. Tā kā kopējā skāde sanāca ~ 35Ls.
Galubeigās, šodien par to visu smējāmies kā kutināti. It īpaši, kad klausījāmies tēta skatījumu uz nakts notikumiem par to, kā viņš paglāba mūs no kašķa ar kaimiņiem un tūkstošu izdevumiem, kamēr mēs, nolāpītie grīnpīsieši, lasām pa paklāju un zvejojam pa grīdas spaini zivis. Toties, viņam stāsts sākās tikai no stāvēšanas peļķē bērna istabā, jo kas viņu ir pamodinājis un kā, viņš vispār neatcerās... |
Man ļoooti patīk stāsti ar laimīgām beigām :) Kā šis.
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) diana |
|---|
| Date: |
28. Decembris 2008 - 19:46 |
|---|
|
|
|
|
(Link) |
|
Nē nu ārprāts!!! Labi, ka viss labi beidzās.
zifis nafig:) (bet nu ko nu es, un ja tu turpmāk mani nelaidīsi iekšā, sapratīšu:)).
Bet tā - abi, ka pupai nekas un ka stikli lielos gabalos, un lai slavēta Ķīnas prece!
|
|