Man nav parauga, kam sekot.
Visām apkārtējām sievietēm, mammai, viņas māsai, krustmātei, utt, 23 gados jau bija 2 bērni. Vakar runājām ar Rūdžu, ka tad (23 gados) būs JĀSĀK DOMĀT par dzīvošanu kopā.
Un tad mani pārņēma mazā paniciņa, jo šķiet, tad jau viss ir reāli nokavēts. Nēnēnē, es tagad negribu nevienu bērnu, vnk es nezinu, vai tā var. Nu, saproti, visas paaudzes ir vairāk vai mazāk ņēmušas paraugu no iepriekšējās, bet tagad sanāk, ka mūsu vecāku dzīves modelis ir novecojis (?). Manī tas rada nedrošības un baiļu sajūtu, jo es arī neredzu veiksmīgus alternatīvos dzīves modeļus.
Ai, es nēēzinu.
Tam vēl klāt pilnīgā nesapratne, kā mēs ar R varēsim savienot savas ļoti dažādās dzīves pavisam dažādās pilsētās, no kurām neviens no mums negrib šķirties.
Itkā jau, kas man- dzīvot 40km no Rīgas+20km starp Rīgu un manām mājām. BET ko es darītu Jelgavā? Mana ģimene (kas, lai nu kā, būs ja ne 1., tad 2. manas dzīves prioritāte, ja 1. aizņems, nu, Mana ģimene), draugi, mājas,... Arī Leldes Jelgavā nav. Ek.
Un es tomēr gribu palikt savas mafiozās ģimenes ietekmes zonā.
Lai nu kā, man ir 4 gadi, lai pie tā piestrādātu. 4 gadi. Jel.