Vakar vedu savu (ļoti) dzērušo krustmāti, tanti un mammu pa mājām. Logi aizsvīduši necaurredzami, abās pusēs manai sejai augstpapēžu zābaciņiīķi un ķiķināšana, muļķīgi jautajumi un sirds kratīšana no visām pusēm.
Mammas māsa jautāja, vai es tiešām Rūdžu mīlu, vai viņš nav par lēnu un garlaicīgu man. Jā, nē, nē. Un vai mēs lietojam prezervatīvus, hah.
Mammas māsa jautāja, vai es tiešām Rūdžu mīlu, vai viņš nav par lēnu un garlaicīgu man. Jā, nē, nē. Un vai mēs lietojam prezervatīvus, hah.
Bijām (es, Rūdža & 6 mani draugi + 1,3 gadus vecs, nenormāli smaidīgs bēbiskā centrālā persona) Siguldā. "Slapjš, mazliet drēgns un auksts, ar mākoni zilu un lietu." Nosalām, bet, zini kā, tik forši, kad sasilda rociņam bikšu kabatā.
Vispār, es meklēju siltumu un mieru, un mīļumu, maigumu. Jo asumus, piedzīvojumus un pārdzīvojumus var sagādāt jebkurā brīdī. Labos puišus var padarīt ļooti "bad", bet sliktie paliek, kādi nu ir. Siltu istabu var fiksi vien izvēdināt, atraujot vaļā visus logus, bet piesildīšanai paiet krietni ilgāks laiks. Kaut kā tā. Ne?