zumm.
Vakar paspēju 3 reizes sastrīdēties ar vecmāmiņu par ēšanu. Viņa ir dziļā pārliecībā par maniem ēšanas traucējumies, es ZINU, ka ēdu normālā daudzumā. Ai, te vnk apstiprinās mana&R teorija par "vecmāmiņupaaudzes" dīvaini pārspīlēto attieksi pret ēdienu. Gan tāpēc, ka viņas ir piedzīvojušas laikus, kad bija jāēd, tad kad bija ēdiens, jo tā jebkurā laikā varēja pietrūkt, gan tāpēc, ka ēdiena gatavošana ir viens no galvenajiem veidiem, kā viņas izrāda mīlestību.
Nu, neko, šodien abas klaiņojām pa veikaliem un aizbraucām uz neesošu kino, kas gan "Izklaidē" ir, bet atvērts vēl nav. :P
Aizrautīgi aplīmēju savas klades, kaut arī nav ne jausmas, kad man sāksies "skola". :P
Un es diezgan daudz esmu domājusi par Lexas tekstu: "Mīlestība beigsies, jaskatās, kas paliek pēc tās". Bet par to- citreiz. >:)