| |
[8. Jul 2008|19:15] |
rītausmā biju tādā maģiskā tripiņā pa akārtni - tas tiešām bija kā nonākt aizspogulijā. jo tas jocīgākais sāka notikt, kad mēs pagājām garām tādai vietai, kur pie mājas bija saliktas daudz daudz durvis tā kā tādas grāmatas plauktā. gar tām durvīm mēs arī iegājām kaut kādā citā dimensijā. ceļā radās visādas neuzkrītošas, it kā slēptas ejiņas starp mājām, pa sētām, starp dārziem. daži dārzi aizauguši kā džungļi. mājas tādas zemas un mazas, slieksnis bez nekāda pakāpiena, liekas, ka pa taisno guļamistabā var ieiet. vispār tādas kā rūķu mājas. vienai ap ieejas durvīm uz sienas pieliktas daudz daudz rūķu maskas, tur toč varēja kāds rūķis iekšā dzīvot. vienai citai, kas izskatījās, ka kādreiz bijis veikals, pa logu varēja redzēt daudz vecas lelles un vēl visādas glezniņas, spoguļus, logu rūtis, visādus krāmus, tādus riktīgus bēniņa krājumus. vecā rūķa krājumus. un ejam starp tām mājām un ejam pa to labirintu un līdz ielai tā arī netiekam. bezgalīgi. man salikās, ka to filmu par Labirintu neviens neizdomāja, vienkārši tur filmēja. tur tieši tādas ķieģeļu sienas, starp kurām paslēpjas ejas. un galu galā, kad mēs beidzot tikām ārā no labirinta uz normālās ielas, izrādījās, ka mēs esam divus soļus no tām daudzajām durvīm.
a blakus rajonā tādas karaliskās mājas ar augstām kāpnēm pie ieejas, eksotiskiem, formās izcirptiem augiem, lielām sētām un dārziem, un mazām durtiņām mājas sānā, kas kādreiz laikam bija domātas kalpiem. a moš rūķiem. |
|
|
