savām svētku vakariņām pagatavoju nostaļģijām bagātu ēdienu.
Vēsture:
šo ēdienu pēdējo reizi ēdu pirms kādiem 15 gadiem. Mamma vasarā to bieži gatavoja, jo kāpostiņš izauga dārzā, bet gaļiņu no laukiem atvedām. Man tas riebās. Atceros, kā raudāju, kad man lika to ēst.
Bet tagad tik ļoti sagribējās!
Kāpostu tītenīši. (Cik nu tie tur satīti, bet nu :) )

Cik gan lielu iedvesmu dienai var dot gandrīz nepazīstams cilvēks, kurš, ieraudzījis mani ar puķu pušķi rokās, pienāk klāt, apjautājas par svētkiem un sabučo!!!!