Kādā 3. vai 4.klasītē mums no rīta bija vienmēr jāpastāsta pārējiem klasesbiedriem, ko mēs redzējām pa ceļam uz skolu. Toreiz par sētniekiem un kaķīšiem, un mašīnām. Par klejojošiem suņiem.
Bet man gribētos stāstīt par tiem sētniekiem, kuri ap kokiem dejo valsi. Par tiem riteņbraucējiem, kuri izmanto tukšās ielas rīta agrumā.
Ja man būtu jāstāsta par šodienas rītu, tad laikam būtu grūti, jo tiku atvizināta ar auto.
Bet varbūt derētu aizsākt tradīciju - katru rītu pastāstīt, ko es redzēju pa ceļam uz darbu/skolu.
Bet patiesībā man tagad gribētos dejot ap ugunskuru un ēst lauku gardumus!
Un man kādreiz noteikti būs māja ārpus pilsētas.
Un šoruden es noteikti aizbraukšu uz Siguldu lapkritī!

Šodien beidzot redzēju viņa deviņpadsmit gadīgās stāvoklī esošās māsīcas puisi.
Tāds knīpa vien ir. Droši vien skolā pēc kādas disenītes kādā kaktā. Un te nu ir rezultāts.