Redzi vienu, otru, trešo, ceturto... un pēc tam jau vairs neskaiti. Tikai pajautā - ko tad Tu te?
Atbilde skan nožēlojami - aj, nav ko darīt, atnācu pa veikalu pastaigāties.

7dienā, kad ārā valda fantastisks laiks.


Man vairs tikai 20 minūtes atlikušas. Taču es gan tad došos baudīt brīnišķīgo laiku.

Cik gan lielu iedvesmu dienai var dot gandrīz nepazīstams cilvēks, kurš, ieraudzījis mani ar puķu pušķi rokās, pienāk klāt, apjautājas par svētkiem un sabučo!!!!

savām svētku vakariņām pagatavoju nostaļģijām bagātu ēdienu.
Vēsture:
šo ēdienu pēdējo reizi ēdu pirms kādiem 15 gadiem. Mamma vasarā to bieži gatavoja, jo kāpostiņš izauga dārzā, bet gaļiņu no laukiem atvedām. Man tas riebās. Atceros, kā raudāju, kad man lika to ēst.
Bet tagad tik ļoti sagribējās!
Kāpostu tītenīši. (Cik nu tie tur satīti, bet nu :) )