:
Reizēm man liekas, ka neesmu nekā vērta, citreiz, ka atsvēru dimantu kaudzi. Tas laikam nozīmē tikai to, ka nespēju sevi novērtēt objektīvi. To nespēj arī citi. Jo viņi ir tikai cilvēki un viņu spriedumu ietekmē jūtas un antipātijas un tamlīdzīgas blēņas. Tad atliek secināt, ka patiesību par sevi neuzzināšu nekad. Žēl...
Lunicana
Jaunākais
- Jaunākais
- Arhivētais
- Draugi
- Par sevi
You are viewing 20 entries, 100 into the past
2. Septembris 2004
10. Augusts 2004
15. Jūnijs 2004
28. Maijs 2004
:
es gaidīju tevi, tu nenāci. es saucu tevi, tu gulēji. es runāju ar tevi,tu biji kurls. tagad tu stāvi man blakus, es esmu mirusi.
11. Maijs 2004
6. Maijs 2004
:
vienu dienu es būšu mirusi, vienu dienu es būšu dzīva. es baidos no nāves. baidos dzīvot.un tas ir šausmīgi.
3. Maijs 2004
27. Aprīlis 2004
:
Esi ar mani. Pieskāriens vēsajai ādai. Tā ieraujas sevī un pārklājas ar zosādu. Un pat tad, kad esi ar mani – te ir kāds cits. Es jūtu viņas tuvumu. Viņas elpu. Āda kļūst siltāka. Maigāka. Tā pieder tev. It visa. Es neiešu prom. Es auklēšu tevi līdz pat rīta gaismai. Tā ausīs, kad nāve pieskarsies manām lūpām. Bet to es vēl nezinu. Tikai jūtu viņas elpu uz pieres. Kas viņa ir? Vai tava mūza? Vai tavs sargeņģelis? Kas gan viņas elpā ir tik paliekošs, ja pēc pusdienas es to jūtu. Es esmu ar tevi. Es auklēju tevi. Tava galva guļ manā klēpī. Acis ir aizvērtas, bet zinu (jūtu) – tu neguli.
Tu sapņo. Par sauli un ziliem tauriņiem, kuri vāc dievu ēdienu un rasu vienradžu kumisa šķaidīšanai. Tavi sapņi ir šķīsti un patiesi. Tu nenes ļaunumu. To daru es. Ja ar pirkstu lēnām pārbrauc pār pieri, tad degunu, vaigu kauliem, lūpām, es spēju tevi sajust atceroties. Es auklēšu tevi, līdz mana āda kļūs līdzīga ledum – cieta, auksta, zila. Nebaidies, tad tu varēsi iet prom. Esi ar mani – es būšu ar tevi. Tikai lai viņas šeit nebūtu. Es gribu auklēt tikai tevi, bez viņas elpas uz mana kakla. Tas ir nomācoši un bojā romantisko gaisotni. Tavi tīrie sapņi guļ pie manām kājām kā suņu bars un gaida pavēles. To šovakar nebūs. Šovakar te valdīs miers un tavu sapņu baltums, un manas ādas aukstums. Ja ar pirksta galu pārvelk pār uzacīm, jūt to formu. Tavas zaļās acis ir aizvērtas, bet es vēroju tevi. Nāves skūpsts aizraus mani, es iešu tai līdzi. Arī tu to darīsi. Bet ne tagad, ne šādos apstākļos. Kādas gan ir nāves lūpas? Kāda tās āda? Vai arī nāve vēros mani sapņojam? Tavi sapņi nemierīgi sagrozās. Arī „suņi” jūt viņas elpu. Šī telpa ir par mazu, lai to slēptu. Un tu jau to pat necenties darīt. Sapņi pieceļas, izstaipās, apmet ap mani pāris riņķu un noliekas atkal gulēšanai. Šovakar ir mierīgs vakars.
Nāve ir man aiz muguras. Es saudzīgi nolieku tavu galvu zemē. Tu jau esi iemidzis. Tavus sapņus atstāju sardzē. Un pieceļos. Stāvu viņai pretī.
Zināju, ka tas tā būs, bet nespēju domāt mierīgi. Vispār nespēju domāt. Aiz loga aust saule. Tev būs jauna diena. Nāve saņem manu seju savās plaukstās. Es redzu tās seju, bet uzreiz aizmirstu to. It kā nāvei nebūtu sejas.
Viņas lūpas ir vēsas un maigas. Aiz loga aust saule. Tu nemierīgi sagrozies. Tavu sapņu suņi tevi sargā.
Es esmu mirusi. Tev es esmu mirusi.
Nāves lūpas atraujas no manas sejas.
Es neatceros, kādā krāsā bija nāves acis? Toties vienu zinu skaidri – nāve raudāja par savu skūpstu.
Tu sapņo. Par sauli un ziliem tauriņiem, kuri vāc dievu ēdienu un rasu vienradžu kumisa šķaidīšanai. Tavi sapņi ir šķīsti un patiesi. Tu nenes ļaunumu. To daru es. Ja ar pirkstu lēnām pārbrauc pār pieri, tad degunu, vaigu kauliem, lūpām, es spēju tevi sajust atceroties. Es auklēšu tevi, līdz mana āda kļūs līdzīga ledum – cieta, auksta, zila. Nebaidies, tad tu varēsi iet prom. Esi ar mani – es būšu ar tevi. Tikai lai viņas šeit nebūtu. Es gribu auklēt tikai tevi, bez viņas elpas uz mana kakla. Tas ir nomācoši un bojā romantisko gaisotni. Tavi tīrie sapņi guļ pie manām kājām kā suņu bars un gaida pavēles. To šovakar nebūs. Šovakar te valdīs miers un tavu sapņu baltums, un manas ādas aukstums. Ja ar pirksta galu pārvelk pār uzacīm, jūt to formu. Tavas zaļās acis ir aizvērtas, bet es vēroju tevi. Nāves skūpsts aizraus mani, es iešu tai līdzi. Arī tu to darīsi. Bet ne tagad, ne šādos apstākļos. Kādas gan ir nāves lūpas? Kāda tās āda? Vai arī nāve vēros mani sapņojam? Tavi sapņi nemierīgi sagrozās. Arī „suņi” jūt viņas elpu. Šī telpa ir par mazu, lai to slēptu. Un tu jau to pat necenties darīt. Sapņi pieceļas, izstaipās, apmet ap mani pāris riņķu un noliekas atkal gulēšanai. Šovakar ir mierīgs vakars.
Nāve ir man aiz muguras. Es saudzīgi nolieku tavu galvu zemē. Tu jau esi iemidzis. Tavus sapņus atstāju sardzē. Un pieceļos. Stāvu viņai pretī.
Zināju, ka tas tā būs, bet nespēju domāt mierīgi. Vispār nespēju domāt. Aiz loga aust saule. Tev būs jauna diena. Nāve saņem manu seju savās plaukstās. Es redzu tās seju, bet uzreiz aizmirstu to. It kā nāvei nebūtu sejas.
Viņas lūpas ir vēsas un maigas. Aiz loga aust saule. Tu nemierīgi sagrozies. Tavu sapņu suņi tevi sargā.
Es esmu mirusi. Tev es esmu mirusi.
Nāves lūpas atraujas no manas sejas.
Es neatceros, kādā krāsā bija nāves acis? Toties vienu zinu skaidri – nāve raudāja par savu skūpstu.
21. Aprīlis 2004
:
Putekļos paliek ūdens pēdas,
Atmiņā paliek vārdu pēdas,
Cilvēks citos atstāj sevi.
Kas palicis tevī?
Atmiņā paliek vārdu pēdas,
Cilvēks citos atstāj sevi.
Kas palicis tevī?
13. Aprīlis 2004
: bediga
es gribetu izraut savu sirdi un (ka dziesma dzied) atdot suniem. sirds liek pardzivot un ciest parak daudz. un vairs nespeju paciest sapes. tas esmu jutusi parak daudz un parak biezi
es gribetu izraut savu sirdi un (ka dziesma dzied) atdot suniem. sirds liek pardzivot un ciest parak daudz. un vairs nespeju paciest sapes. tas esmu jutusi parak daudz un parak biezi
9. Aprīlis 2004
:
ara ir pavaaris un cilveki sak runat par milestibu. vai tiesam ir jaspid saulei, jabut siltam laikam un velesanai nomest visu biezo un lieko ziemas apgerbu, lai spetu runat par milestibu. Vispar pedeja laika arvien vairak parliecinos, ka
1) milet cilveks spej tikai vienu reizi, visas parejas ir vaja atblazma tam, kas vienreiz jau ir justs un izdzivots
2) visvairak cilveki melo tiesi par milestibu, ipasi tas trukumu
1) milet cilveks spej tikai vienu reizi, visas parejas ir vaja atblazma tam, kas vienreiz jau ir justs un izdzivots
2) visvairak cilveki melo tiesi par milestibu, ipasi tas trukumu
31. Marts 2004
:
viena vakara laika esmu sapratusi, ka
cilvekus nav verts apskaust, jo nekad nevar zinat vinu isto dzivi,
ari zinot isto dzivestilu, pagatni utml. nav verts apskaust, jo vienmer paliek kas tads, par ko cilveks kaunas, baidas vai vienkarsi velas aizmirst,
liela dala pazinu apskauz mani (tikai nesaprotu par ko...)
dazus viriesu sugas parstavjus gribetos izkastret.
cilvekus nav verts apskaust, jo nekad nevar zinat vinu isto dzivi,
ari zinot isto dzivestilu, pagatni utml. nav verts apskaust, jo vienmer paliek kas tads, par ko cilveks kaunas, baidas vai vienkarsi velas aizmirst,
liela dala pazinu apskauz mani (tikai nesaprotu par ko...)
dazus viriesu sugas parstavjus gribetos izkastret.
23. Marts 2004
:
joprojam lasu Doriana Greja Gimetni un joprojam sajusminos. tikai zel, ka dazas lapas gan gribetos izraut un nesalit, bet ja reiz autors ta ir iecerejis,, nekas cits neatliks, ka pienemt visu...
22. Marts 2004
12. Marts 2004
11. Marts 2004
9. Marts 2004
28. Februāris 2004
11. Februāris 2004
:
nezinu, kāpēc tas notiek
nezinu, kam tas ir vajadzīgs
visam ir mērķis.
arī manai rīcībai.
Piedevām tas ir gaužām vienkāršs - es gribu iegūt mieru'
un man tas tagad ir.
nezinu, kam tas ir vajadzīgs
visam ir mērķis.
arī manai rīcībai.
Piedevām tas ir gaužām vienkāršs - es gribu iegūt mieru'
un man tas tagad ir.
26. Janvāris 2004
: isteniba vai vizija?
nekad nebiju domajusi, ka apstasos uz ielas, lai lautu man pazilet. Sieviete, kas mani uzrunaja bija gerbusies loti vienkarsi. Ciganietes un tamlidzigi individi,kas parasti piesienas, gerbjas loti uzkritosi un runa labaka gadijuma, krieviski.
Apstajos un paskatijos un balsi, kas teica :" Velaties, lai pazileju?"
Vina panema manu plaukstu un skatijas uz to. Vienkarsi. Tad pateica, ka es sava muza zinasu divas milestibas. Vienu jau esmu zaudejusi. Ka es esmu cietusi, un, ja es neko nedarisu, tad cietisu vel. Es atcerejos. Domaju, ka ,ja Tu lasi, zini, ka atcerejos par Tevi. Pec tam kaut ko par berniem, par laimi. Godigi, talak neklausijos. Iedevu vinai mazliet naudinas un gaju talak. Ka transa.
Es neticu zilesanai, neticu, ka kartis var redzet patiesibu. Pec kadas pusstundas vairs neticeju, ka vina nebija mana fantazija vai vizija.
Tikai maka nez kapec vairs nebija viena lata.
Vienkarsi...
nekad nebiju domajusi, ka apstasos uz ielas, lai lautu man pazilet. Sieviete, kas mani uzrunaja bija gerbusies loti vienkarsi. Ciganietes un tamlidzigi individi,kas parasti piesienas, gerbjas loti uzkritosi un runa labaka gadijuma, krieviski.
Apstajos un paskatijos un balsi, kas teica :" Velaties, lai pazileju?"
Vina panema manu plaukstu un skatijas uz to. Vienkarsi. Tad pateica, ka es sava muza zinasu divas milestibas. Vienu jau esmu zaudejusi. Ka es esmu cietusi, un, ja es neko nedarisu, tad cietisu vel. Es atcerejos. Domaju, ka ,ja Tu lasi, zini, ka atcerejos par Tevi. Pec tam kaut ko par berniem, par laimi. Godigi, talak neklausijos. Iedevu vinai mazliet naudinas un gaju talak. Ka transa.
Es neticu zilesanai, neticu, ka kartis var redzet patiesibu. Pec kadas pusstundas vairs neticeju, ka vina nebija mana fantazija vai vizija.
Tikai maka nez kapec vairs nebija viena lata.
Vienkarsi...